agrs rīts, nu, apmēram 7.30. meitenīte ir tikko aizmigusi pēc pusstundas mocībām, ko izraisīja kaķa nekrietni melnbaltās ķepas nekrietna ķeksēšanās zem segas kailo pēdu virzienā. pēkšņs zvans pie durvīm tikpat nekrietni iznīcina trauslo snaudu. meitenīte ciešāk aizmiedz acis un lūdz dieviņu, ka tik kāds cits atvērtu, ka tik nebūtu jāceļas, ka tik, ka tik, ka tik.. kāds cits šoreiz ir vecākā un vienīgā māsa. EVIJA! atskan kliedziens un līdz ar to kārtējais pierādījums, ka dieviņa it nemaz, ne mazdrusciņ nav. meitenīte ceļas un izskatās šādi: -_- viņa pieiet pie durvīm, un tur stāv sieviete burkānkrāsas matiem. sievietei rokās ir brūna paciņa, ko viņa grūž meitenītei rociņā. pastniece. viņa paskatās uz meitenītes: -_- un pēkšņi pavisam netipiski ierastajai praksei lūdz viņai piedošanu un saka, ka viņai esot ļoti žēl un ka tā neesot viņas vaina. meitenīte ātri attopas un pieņem civilizēta dzeltena smailija sejas izteiksmi. turklāt meitenīte visu saprot, ka piegādāta taču ir jaukā vācu draudziņa dāvana sakarā ar Rēzeknes trimdas beigām. un dāvana ir nekas cits kā "The Border Trilogy" written by Cormac McCarthy. "All The Pretty Horses". "The Crossing". "Cities Of The Plain". redzēs, redzēs.

ā, ir arī vēl tāda lieta kā mātišķais instinkts. vai arī pieaudzības instinkts, nezinu, bet iepriekš nenojautu, ka varu būt tāda. vārdsakot runa ir par manu sīko Rēzeknes brālēnu - to kuram ir desmit gadi un kurš man ir kļuvis riktīgi mīļš. paredzēts mums bija daudz, daudz braukāt ar velosipēdiem uz ezeriem - ne tikai pa relatīvi drošajiem lauku ceļiem, bet arī pa vienu tādu nejauku šoseju. liels bija mans šoks, kad pieķēru sevi domās pārcilājam labākos veidus, kā mums abiem izkārtoties uz šosejas, lai gadījumā, ja pēkšņi pienāktu "Gadījums Ja", automobīlis pirmo notriektu tieši mani un sīkais paliktu neskarts. tas pats arī attiecas uz manām tumšajām aizdomām par kādu pie ezera satiktu vīrieti, ka viņš ir slepkava maniaks un viss sliktākais vienā personā, kas pieteicās ar mums kopā pabraukt kādu ceļa gabaliņu. atkal es domāju, ka man jābrauc ar savu velosipēdu starp viņu un sīko, lai "Gadījumā Ja", viņš pirmo nosistu un mežā aprakstu tieši mani un sīkajam rastos iespēja izdzīvot kā to filmās rāda.
kas tas par tādu fatālismu un no kurienes - lūk, tas mani interesē un padara traku!!! (šodien ārsts kā reiz izrakstīja dažus jaukus un homeopātiskus preparātus, kas samazina trauksmi un trakumu).