kā jau parasti abi ar sīko brālēnu tupējām ezerā tā ka tikai galvas vien laukā un no sirds šļakstījāmies (tas bija vēl todien, kad sīkais neizmantoja nekādus Harija Potera maģiskos palīglīdzekļus, šajā gadījumā ūdensbrilles, un cīņa noritēja godīgi un acis asaroja abiem godīgi), kad mūsu redzeslokā ieslīdēja cilvēks no zāles jebšu meitēns apmēram tādā pašā vecumā kā mans sīkais brālēnveidīgais acuraugs, ar kuru es te vadu savas dienas. desmit gadi, respektīvi. ļoti pat loģiski, ka mēs, kariņā iesiluši un neko ļaunu nedomādami, vērsām savus ieročus un izsmalcinātākos šļakstīšanās paņēmienus pret šo sīko. vai dieniņ, kā viņa sadusmojās. goda vārds, dieva vārds, tas nebija mans vēsturnieciskais pirksts un mana ideja, bet gan sīkā brālēna iztēle, kad viņš pēkšņi (protams, protams, man par lielu smieklu un aizrīšanos) sāka dēvēt meitēnu par Hitleru. sīkā par mūsu jautrību sadusmojās vēl jo vairāk un sāka draudēt, lai mēs nelienot pie vecākajiem un iemeta man tieši acīs, ka es esot pilnīgi stulba. lieki piebilst, ka tad, kad no ūdens parādījās kaut kas vairāk nekā tikai mana "pilnīgi stulbā" galva, bet arī mazliet brieduma, kas tomēr arīdzan atrodas manā pārvaldīšanā, sīkajai lielā mute bija ciet un viņa pati vairs nelīda pie "vecākajiem". tikmēr krastā īsti Pieaugušo stilā ņēmos sīko brālēnu tincināt, ko tad īsti viņš zina par Hitleru un citiem ūainajiem, atcerējos, tā teikt, savu sūtību un, paskat tik, nākamajā šļakstīšanās reizē kāds sīkais puisītis jau tika konsekventi dēvēts par Staļinu.
lūk tā man iet Rēzeknē.