tik trauslā rītā kā šis noskatīties filmu par Tēti un pat izdzīvot?

un lai atgūtu pēc iepriekšējā ieraksta noteikti samazinājušos pašcieņas procentus, piebildīšu, ka pagājšnakt Melnajā Kaķī man nācās pārdot savu miesu jeb apskaut ļoti, ļoti brūnu dīdžeju - kā samaksu par to, ka viņš uzliek mūsu nemirstīgo hītu "Umbrella".

vēl tikai piebildīšu, ka parasti man patīk skatīties filmas vienatnē (izņemot vienīgi Henekes "Funny Games"), jo vienmēr sakautrējos par to, ka mani tik viegli ir aizkustināt, nu, ka esmu (patiesībā) tik vāja un tā. šodien nācās skatīties ar māsu. un, kad jutu, ka tūliņ, tūliņ augstākā aizkustinājuma pakāpe lauzīsies uz āru, izdarīju kaut ko neiedomājamu - pagriezos, ieskatījos viņai acīs un sāku raudāt. pasniedzu sevi uz šķīvīša bez zelta maliņas. un bija tik labi. apvērsums un revolūcija.