šodien saņēmos ("tad, kad Tas lielais mākonis aizies no saules") un izpeldējos. ūdens bija makten auksts un nemīlīgs, tāds, kāds man tas vienmēr šķiet jūrā, tomēr apmetu veselus divus slaikus lokus (vairāk bijs mazliet par daudz bail, jo bija dienasvidus un neviena cilvēka). izlīdu krastā un mēģināju apžāvēties, bet Tas lielais mākonis bija tagad transformējies par divtik lielu un melnu mākoni, kālab bija jāsāk lēkāt un uzturēt sevi pie dzīvības mākslīgi jeb ar sporta palīdzību. par grāmatas lasīšanu, kas patiesībā arī bija iemesls, kamdēļ nobraucu pie upes, pilnībā aizmirsu. gurķus ar krējumu turklāt arī sāka gribēties, kāda tad vēl var būt runa par gara barību. novilku slapjo apakšveļu un likos uz velosipēda ātrāk mājās, ātrāk garām priekšvēlēšanu plakātiem, kur tagadējais mērs smaida dīvainu smaidu, skatās ar dīvainu skatienu un rokā tur dīvainu plakātiņu ar sirsniņu virsū.