ir agrs rudens rīts laukos un tu esi tikko pamodies. tāpat naktskreklā tu atrodi sandales un izej laukā pačurāt krūmā aiz pagraba. gaiss ir piesūcies ar lietiem un miglu, kas spiež pie zemes. joprojām sandalēs tu atver dārza vārtiņus un iebrien slapjajā zālē. tu trīci. netīšām samin nabaga gliemezi, kas vienmēr ir ceļā, dzirdi kā nokrakšķ tā nams vai varbūt sirds, un dodies pie ābeles. ar kāju pašķir zāli un atrodi ābolu, kam sejā kāds negants tārps izgrauzis dzimumzīmi. bet ābols tik perfetkti ieguļ plaukstā, un tu esi tik lepns un iedomājies, ka tas ir kā radīts tieši tev. ābols ir vēss un slidens, un tev uz zoles ir miris gliemezis. tu noslauki ābolu naktskreklā un sastingsti. tu elpo un skaties un meža galotnēm, kas pamazām dzeltē. tu saproti, ka nekad nekas nemainās.

tā ir sajūta, kas mani pārņēma izlasot Kormaka Makartija "Ceļu". tā grāmata ir sūklis. tā grāmata vienkārši ir sūklis.