kad ir viena no tām retajām reizēm, kad jāiegādājas kāds pieaugušo dzēriens, problēmas sagādā mans vecums. parasti kasieres uzreiz tieši
nepieprasa dokumentus, bet vairākkārtēji nopēta un tad vaicā, cik tad man ir gadiņu. un tiklīdz es ar pārākuma smaidu gatavojos paziņot, cik veca tad īsti esmu, tad saprotu, ka nemaz to nezinu. un tas skan šādi: "hehe, nu vispār man jau ir ..." un tad seko lielā domāšana, cik tad man īsti ir, vai divdesmit viens vai divdesmit divi vai, nedod dievs, divdesmit trīs. kas vēl jo vairāk izklausās pēc nožēlojama nepilngadīgās mēģinājuma apmānīt nabaga kasieri, izgudrojot sev neeksistējošu pilngadību. tad sameklēju somā to pašu veco labo
studenta apliecību un pierādu. un arī pati atceros, ka ir taču divdesmit divi.
vienreiz, kad kasiere ilgi blenza uz manu apliecību, tomēr kaut kā to savu vecumu atcerējos un to arī paziņoju. kasiere tad aizvainoti atcirta, ka protot skaitīt.