frau Strumpf
26 Februāris 2009 @ 09:31
drāma  
pagājšnakt sapnī biju neviens cits kā pats Dievs Tas Kungs un pakāru nevienu citu kā Pašu Benito Musolīni. sapnis bija melnbalts un angļu valodā, gan jau tāpēc, ka itāļu valodu es neprotu. bija arī kāda meitene, kas Musolīni bija (neprātīgi) iemīlējusies un teica, ka bez viņa nevarēšot dzīvot, bet es, kā jau pats Dievs, tik pie sevis nospriedu: "nabadzīte, es taču Musolīni tieši vakar pakāru."
 
 
Mūzika: Angus & Julia Stone - Just A Boy
 
 
frau Strumpf
26 Februāris 2009 @ 22:24
Cilvēks Kājas  
uz bibliotēku regulāri (tas nozīmē katru dienu un katru stundu) nāk kāds vīrelis - allaž džinsu jakā un allaž ar ūsām. tas, protams, ir nekas, bet viņš tikpat regulāri, kāds ir viņš pats, novelk kurpes. un tāpēc es viņu jau labu laiku ienīstu, jo taču, kas notiek, kad no iesvīdušām kājām tiek novilktas kurpes? jā, tieši tā. un telpa ir maza, auksta jeb nevēdināma un viņa iemīļotais galds tieši manam blakus. šodien viņam bija izkritis kontroltalons (tas, kur atzīmē paņemto grāmatu skaitu un bez kura skaitās, ka visas grāmatas esi sazadzis), tieši manam galdam blakus, tieši man pa rokas stiepienam. un es taču savā naidā pirmajā brīdī domāju - "vot, necelšu, vot lai mētājas uz grīdas tā Redīsa talons!" bet nu taču nespēju. nu neesmu es tāda. pacēlu un atdevu un saņēmu pateicīgu pateicību viņa dīvainajā balstelē. un tad mans naids sašķobījās pirmoreiz - jo tie taču ir uzreiz divi faktori, kas mani parasti iežēlina cilvēkos/vīreļos - dīvaina balss un vēl piedevām ūsas. kad vakarā slāju uz vilcienu, Līvu laukumā uz soliņa sēdēja nekas cits kā šis vīrelis - sēdēja tā kāju pār kāju pārlicis, savu maišeli pret celi atstutējis, ūsainās lūpas uz priekšu pastiepis un izskatījās tieši tik ļoti pēc tāda, kuram nav kur iet, ka vairāk nemaz nav iespējams. tas nu bija par daudz uzreiz tā vienai dienai, un mans naids ne tikai sašķobījās otro reizi, bet ņēma un kaut kā izkūpēja pavisam.
 
 
Mūzika: Hope Sandoval