izejot no nesen izdemolētās letonikas bibliotēkas, mani uzrunāja sirms kungs, lūdzot palīdzību. viņš stādījās priekšā, ka esot 66 gadus vecs Vilnis, un vērsa uzmanību uz to, ka ir (pus)akls un, kā vēlāk izrādījās, arī ar slimām kājiņām. viņš lūdza sevi pavadīt uz Smilšu ielu, vēlāk, kā izrādījās, līdz pat lnb. mēs pavadījāmies 45 minūtes, jo viņš tipināja ļoti lēni, iekrampējies manā elkonī un nonstopā runādamsrunādamsrunādams. es sajutos kā ausis un sapratu, ka tieši tas arī viņam ir nepieciešams. tas bija visizmisušākais, visdepresīvākais, visbezcerīgākais cilvēks, kas man ceļā kādreiz gadījies. viņš tikai lēja un lēja savu "holokausts pret latviešu tautu", "visi labie cilvēki nomirs bada nāvē", "un kad tu domā aizbraukt no šejienes", "es te savu nāvi negaidīšu", ka drīz vien man jau sāka plūst pāri malām. viņš pastāstīja, ka taisoties emigrēt uz Dāniju un beigās ierosināja apmainīties ar telefonu numuriem, lai, kad viņš būs Dānijā, viņš varētu arī mani kaut kādā veidā izdabūt no šīs grimstošās valsts. atteicos. jā, es jutos vainīga par viņa nelaimēm, jā, es jutos vainīga, ka man nav naudas, ar ko novērst "holokaustu pret latviešu tautu" un par ko sapirkt grāmatas neredzīgajiem un vēl visādu lērumu laimes lietu un, akmansdievs, galu galā es jau jutos vainīga pat par to, ka domāju "viss taču būs labi". dieva dots cilvēciņš.