frau Strumpf
25 Janvāris 2009 @ 15:44
pa īstam  

saderēju uz Sovetskoje Igristoje, ka filmas sižets nav balstīts uz patiesiem notikumiem. respektīvi, ka "Motorzāģa Slaktiņš Teksasā" nav pa īstam noticis motorzāģa slaktiņš Teksasā. "Motorzāģa Slaktiņā Teksasā" doma ir tāda, ka vājprātīgs, ar kaut kādu sejas kaiti slims maniaks sazāģē savus upurus, parādoties visās iespējamajās vietās ar motorzāģi un spējīgs to iedarbināt pat tad, kad pašam viena nekrietnā roka jau ir nozāģēta, lai novilktu tiem sejas ādu un pašūdinātu sev dažādas izejamās maskas. kas svarīgi, filmā ādu novelk tikai vīriešiem. BET. tagad izlasīju, ka Motorzāģa Slepkava tomēr ir bijis reāls personāžs, tiesa gan, viņš nevienu ar motorzāģi nav nogalinājis un sazāģējis, bet gan izmantojis visparastāko revolveri. un ka sejas viņš nost vilcis tikai sievietēm, jo pats gribējis būt sieviete, turklāt valkājis arī no viņu ādas šūdinātu vesti ar visām krūtīm un pārējo. tātad, man nav jāpērk Sovetskoje Igristoje, tā kā tas nebalstās uz patiesiem notikumiem, jo, pirmkārt, Motorzāģa Slepkava ar motorzāģi nav nevienu sazāģējis un, otrkārt, viņš gluži vienkārši gribēja būt sieviete un nevis vadījās pēc kaut kādas neeksistējošas sejas kaites. cerams, ka ar šiem argumentiem pietiks. bildītes )

 
 
frau Strumpf
25 Janvāris 2009 @ 22:58
autobuss  
starppilsētu autobusos mani pārņem visnotaļ klaustrofobiskas un paniskas izjūtas. vakar, kad nācās izmantot šo transportlīdzekli, jo Šlesers nebija norīkojis vilcienu, vajadzēja stipri vien ieķerties krēslā un sakoncentrēt domas, lai nemestos pāri visiem sēdekļiem uz izeju un brīvību. JO nepārdomāti apsēdos beigās - pie aizmugurējām durvīm, tā kā tur neviens nesēdēja un socializācijas briesmas līdz ar to arī nedraudēja, bet, tā kā autobuss bija "piemērots" pasažieriem ar kustību traucējumiem (tiesa gan, tikai tiem, kam vienlaikus nepiemīt skaļas rīkles traucējumi, lai varētu sakliegt palīdzību, kas viņus uznes Everestā jeb iedabū iekšā autobusa salonā), tad Pierīgā pa aizmugures durvīm brīnumainā kārtā iekšā tika ietrausti un ejā iesprausti bērnu rati, iemūrējot mani no visām pusēm. tikai pēc tam, kad biju apsvērusi, ka avārijas gadījumā pirmo pāri sēdekļiem grūdīšu labo kāju, un biju sagatavojusi pa rokai telefonu, lai varētu izsaukt palīdzību, ja gadījumā buss apgāzīsies un grūst kāju nebūs iespējams, spēju nomierināties un pievērsties ainavai aiz loga, nevis dzīvības un nāves problemātikai.