pērkot sienas pulksteni, veikalos vajadzētu ieviest tādu iespēju, kā pulksteņtikšķu klausīšanos kādā klusā un naktsmieru imitējošā telpā, kur divvientulībā pabūt ar noskatīto laikrādi, lai saprastu, vai saderat kopā vai ne. savādāk mājās tagad tāds skaļtikšķis nopirkts, ka naktī trūkstos no miega augšā. ja reiz laiks tomēr ir jāskaita, to var darīt arī klusām.

tātad vakar biju uz operu "Karmena". darbība Kubā, priekškars - Kubas karogs (kas bišķi uzsita sentimantu par Manic Street Preachers izdarībām ciemos pie Fidela). kad tas pacēlās, sajūsmināta sarosījos, tā kā scenogrāfija bija burveklīga - ar visādiem fidelismiem un tā tālāk. atzīstos, mazliet iestājās šoks, kad viņi tādi fideliski uzcirtušies sāka dziedāt absolūti nefideliskas lietas - "viņa nekad nebūs tava!!!", "es tevi vairs nemīlu tā kā kādreiz!!!", bet tad ar to samierinājos jeb pamazām pieradu (pēdējoreiz tak operā biju uz "Parīzes Dievmātes Katedrāli" pirms vairākiemvairākiem gadiem). tāpat es sākumā neapjēdzu, kāpēc jātirgo biļetes uz sēdvietām, no kurienes redzēt nevar prakstiski neko, ja nu vienīgi Karmenas pusgalvu un Hosē kreiso plecu. jā, labi, dzirdēt var visu, bet ne saprast, kas notiek, tā kā "Karmenas" sižets no pamatskolas dziedāšanas stundām bija mazliet piemirsies un mana franču valoda atrodas absolūtā iedīgļa stadijā, kamdēļ pirmajā cēlienā man piemetās nieze, domas vairāk slīdēja pie garderobē atstātās kūku kārbas un pietrūka skolotājas sniegtā komentāra par to, ka "visi ir laimīgi un dzied par tabakas fabriku" vai kā tamlīdzīgi. otrajā cēlienā jau bija iespēja pārcelties tuvāk skatuvei un ieraudzīt, ka Hosē nesastāv tikai no kreisā pleca vien, un prātā atausa arī sižets, kamdēļ varen ieinteresējos un nepriecājos vairs tikai par scenogrāfiju vien. tikai beigās šķita, ka bija jāmirst arī Eskamilijo, kas dīvainā kārtā nenotika, kamdēļ jāsecina, ka tur būs bijusi kāda kļūda. bet būs vēl kaut kad jāaiziet un jāizmēģina parādīt savām smadzenēm arī balets.