kompis tā velkas, ka pagāja 5 minūtes līdz beidzot varēju uzzināt, ka Ralfiņš no "Tranzīta" tomēr nav uzvarējis tajā dziedāšanas šovā.

ā, un biju tak aizmirsusi par tādu padarīšanu kā helovīns, kamdēļ biju patiesi mērenā šokā, kad pie durvīm vairākkārt zvanīja pleķaini sakrāsojušies sīkie un kautrīgi čukstēja "saldumus vai izjokosim". gribējās jau teikt "nu tad izjokojiet beidzot bļe man garlaicīgi", bet nepateicu gan, jo šoks bija laupījis runasspējas. tā kā biju aizmirsusi par helovīnu, tad, saprotams, nebiju arī sagatavojusi ikgadējo lekciju par to, kāpēc, manuprāt, šie "svētki" nav svinami un ar saldumiem un visādi citādi atbalstāmi. tamdēļ spēju tikai izdvest absolūti tizlu patiesību - "man nav nekā, ko jums dot".

ā, un vēl vakar no garlaicības visvisādas atmiņas uzpeldēja prātā. par Stokholmas kruīzu pirms pāris gadiem, piemēram, kad viens Džeimsa Bonda tipa un vispār jau simpātisks vīrietis ap 50 piedāvāja ne tikai spēcīgu tvērienu uz deju grīdas, bet arī savu roku un sirdi jeb gultu savā kajītē, solot sniegt mums - jaunām un arī mazliet naivām meitenēm - tik nenovērtējamo un grūti atsveramo pieredzi dzīves baudīšanā. bet, tā kā mēs visas droši vien viņā bijām iemīlējušās, spriežu pēc sevis, tad atteicāmies, lai Visu nesabojātu. citu izskaidrojumu neredzu.

un mana mīļākā grupa tagad pavisam noteikti ir "Someone Still Loves You Boris Yeltsin". nu, droši vien visupirms jau nosaukuma, ne mūziciņas dēļ.

kaķis pašlaik guļ tieši tā. un saule pašlaik laukā spīd tieši tā. nē, es pašlaik nerakstīšu bakalaura darbu, bet gan izbraukšu ar velosipēdu.