par kaimiņiem runājot (un patiesībā nekad nebeidzot par viņiem runāt) mans absolūti mīļākais kaimiņš no visas mājas ir Daniels no augšējā stāva. trīspadsmitgadīgs pusaudzis, viss kā pienākas - lamuvārdu krājums, pirmās cigaretes un pilzenīši. bet, kad mana sirds izlauzās no miesas un palika pie viņa kājām guļam, bija tā diena, kad mēs - ģimenes sievietes - nācām no gadatirgus, nopirkušas jaunas apakšbikses, kas patiesībā nav tik svarīgi, un Daniels bija izlīdis uz balkona, sakliedzās ar savu draugu kā parasti. lieta tāda, ka viņš bija izmeties kails (nu, vismaz augša), kamdēļ, mūs ieraudzījis, momentā nokņupa uz balkona grīdas, tā ka tikai galva rēgojās pāri balkona malai, un pieklājīgi uzsauca "LABDIEN!". bet to es nedzirdēju, jo no mīļuma un smiekla vienkārši rotēju ap savu asi.

jeb ļaunākais lops, kādu vien esmu "pagatavojusi":

 

( tālāk )