mani allaž ir sajūsminājusi cilvēku pēkšņā laipnība. tikko arīdzan pārnācu gluži vai sajūsmināta, kad vecais kaimiņš pagaidīja, kamēr beidzu dzert ūdentiņu un paturēja kāpņutelpas durvis atvērtas, kamēr iestiepu velosipēdu. tāda sajūsmināta garām viņam iedama, sajutu, ka viņa pēkšņā laipnība stipri vien smaržo pēc alkoholiskajiem dzērieniem.

beidzot tas ir noticis. mamma pārnesusi no sava veikala nezināmu lidojošu objektu ar tekstu, ka ticis sviests laukā, bet šī padomājusi, ka šo Kaut Ko māsas sīcim Rēzeknē varētu iedāvināt. protams, es sapratu, ka tas nav vis nekāds nezināms lidojošais objekts, bet gan visparastākais optiskais tēmeklis. jau iemēģināju tēmējot uz kaķi, bet apnika, tā kā šautenes, uz kā to uzspraust, lai smuki un visādi citādi pieklājīgi, man vēl pagaidām nav. arī kā Brūss Viliss vai Stalone vai Švarcnēgers vēl pagaidām nejūtos, lai skatītos televizorā un pasaulē ar tēmekli pie acs. bet žēl, protams.