apnika rakstīt Bakalauri un ietirinājos draudziņos. un, ārprāts, ārprāts, ko tur redzu - simts vientulības gadus neredzētos kādreizējos bērnības draudziņus no Rēzeknes. Laura (tā pati, kas reiz sēdēja mūsu kokā un auroja, ka viņai sākušās mēnešreizes) kļuvusi par esenšal superbeibi ar jostas platuma svārciņiem, kamēr Aigars (tas pats, kas reiz ugunskurā neveiksmīgi mēģināja sadedzināt plastmasas maisiņu, nodedzinot tā vietā savu plaukstu) par RTU kalbasņiku labāko tradīciju izpausmi. kā jums iet? un kā savādāk?