atkal problēmas ar manu Rēzeknes dzimtu. viņi tak visi ir traki! un jo īpaši mana krustmāte un krusttēvs, kas vienlaikus viens otram ir ne tikai māsa un brālis, bet arī nāvīgākie ienaidnieki. un mans mamucis vienmēr sanāk visa ļaunuma un mārrutka sakne. tātad - krustmātei savajadzējās puķupodu, ko pērn viņa nostiepa lauku mājās no bēniņiem un piekāra turpat pie šķūņa, puķes sastādīja, visiem patika. nu a pods arī ne gluži parastais puķupods pa cik tur latiem buržuju veikalā pirkts, bet vēsturisks, kurā reiz lopiem kartupeļi vārīti. tātad absolūti senlatvisks un stilīgs. bet lauku mājas mantoja krusttēvs un šogad slaveno podu uz savu pilsētas māju savāca viņa sieva, puķes sastādīja, gan jau arī visiem patīk. protams, krustmāte to nezināja un, protams, mana mamma izteicās, ka pods atrodas krusttēva garāžā turpat laukos. krustmāte zvana krusttēva sievai un saka, lai noliek podu pie lauku mājas - sak, kad brauks, savāks. krusttēvs tobrīd ar savu sievu koda un pēdējā bija ne tikai pārpālī, bet arī neizpratnē, par kādu podu ir runa. nākamajā dienā astoņos no rīta krustmātei zvana krusttēvs un izvērš niknu un kliedzbalsīgu scēnu, ka puķupodā viņa sieviņa puķes sastādījusi, smuks tāds, un vispār, vai viņa zina, cik šāds pods ir vērtīgs un ka nez no kādām ārzemēm atvests un beigās seko neiztrūkstošā klausuļu nomešana. un tātad vēl jo uzkrītošāka savstarpēja nerunāšana. un mana mamma kā sakne. līdz nāve mūs šķirs.