kad viņi prasa manu vecumu, katrreiz ilgi jādomā un vislaik šķiet, ka ir tie deviņpadsmit, nevis tie bez piecām minūtēm divdesmit divi. diez, kad apstājās pulkstenis un kur esmu pasējusi tos divus gadus no savas dzīves? vai arī, kad esi jau Tik vecs, jāsaka - no man atvēlētā laika?

jau teicu, cik ļoti man besī vēsture? kad jānodarbojas ar vēsturi, nevar un nedrīkst klausīties Pixies. jāsēž mierīgi, vēlams, taisnu muguru, uz deguna jābūt acenēm, lai neriestos starojuma izraisītas jeb viltus aizkustinājuma asaras un savā atmirstošajā angļu valodā jācenšas aptvert visu to informāciju, ko monitors spļauj acīs. pie tam vēl par Lietuvu. jau teicu, cik ļoti man besī Lietuva?

p.s. un man ir pamatotas aizdomas, ka šis krēsls it nemaz nav ergonomiskuma kalngals.