virtuvē remonts. un ne tikai mammai liels prieks, savas personas un dzīves svarīgums, bet arī tāds subjekts kā meistars Antons mājās, saprotams, no Latgales, ar ūsām, zilām acīm, 55 gadiem un visu citu, kā pienākas. šodien starp mums abiem virmoja "Melnā Maģija", jo, raugi, Antons strādā "Laimas" fabrikā un var dabūt īsto mantu - šokolādes dzēriena pulveri, kas izkausēja ledu mūsu starpā un lika plūst skaidriem pavasara strautiem. papļāpājām par remontu, kaķiem, Andropovu, vēsturniekiem, tapetēm, "Zini vai Mini", konjaku, tapetēm un alu, kas Latgales meistariem ir neiztrūkstošākais rīks numur viens. protams, atvadījāmies divas stundas, jo, kad Antons iedzer, viņa zilās acis dzirkstīt dzirkstī, valodiņa sprēgāt sprēgā kai iudiņs olūtā un kājas tik uz riņķi vien iet, respektīvi, pie salīmētajām tapetēm un jautājuma "vai tev patīk" reizes desmit. galu galā vienojāmies, ka esmu "feins čangaļu skuķis", ka ar virtuvi viss būs kārtībā, ka man jāsadabū jauna lupata un atvadījāmies līdz rītdienai.
(bet Antons nav pjaņica. viņš ir ļoti labs cilvēks. kad stāstīja par savu dēlu Rolandu, kas miris nenoskaidrotos apstākļos, viņa acīs bija tāda sāpe, ka man gribējās kliegt.)