nē, es zinu, tas nav kaķa brūnais zelts kaut kur aiz gāzes plīts, vai ledusskapja, vai zem vannas noslēpts, kas te visu dienu tā flirtē ar manu degunu, humora izjūtu un uzstājīgi cenšas saukt uz Tu. tas ir viens liels, smirdīgs sentiments, kuru kāda nezināma mēslu vabole no Rēzeknes laukiem un vasaras vācu darba nometnes veļ man virsū, ieķepina tajā visā labumā līdz ausīm tā, ka tikai kājas un rokas laukā, un tad spēlē mārus verpakovskus, kā futbolbumbu bumbojot pret sienu un atstājot burveklīgus, naivisma stilā ieturētus zīmējumus. vai varbūt tas ir pavisam parasta "melnā strīpa". lūk tāda: ____________________
nu īstens saules stariņš.