viens no mūsu zemes jaukajiem televīzijas kanāliem, neatceros kurš, sākšot demonstrēt jaunākos Bolivudas ražojumus un par to man ir sakāms tikai viens - lūk tie ir jāredz.
vasarā kaut kad sanāca redzēt izcilo, vairāk kā trīs stundas garo mīlas grāvēju par Rodžu un Radžu. nē, runa nav par diviem burundukiem vai visparastākajiem lauku suņiem, bet gan par meiteni Rodžu - bagāta tēva meitu, un puisi Radžu - nabadzīgu studentu, no kā izriet mans mīļākais sižets pasaulē.
redz, puisi uz soliņa guļam reiz pastaigājoties pamana kādas universitātes "direktōrs" un aiz žēluma uzņem savā mācību iestādē, dodot nabagam lielisku iespēju mācīties. tas ir jauki, bet tālāk jau attīstās vētraina mīla čatā un nevis starp Radžu un "direktōru", bet gan starp Radžu un Rodžu, kas izrādās esam tā paša "direktora" meita. turklāt, kas interesanti, čatā abi sarakstās angliski un puisis daudz raud, lai neteiktu, ka visu laiku, kas man baigi patika, kamēr apnika. pēc tam, kad jau ir sekojusi iemīlēšanās starp abiem burundukiņiem un interneta "addiktiem", ik pēc filmas 5 minūtēm puisis staigā dažādos kostīmos pa dažādām pļavām, pa Tadžmahalas jumtu, klints radzēm un kur tik tur vēl ne un dzied - "Rodža Rodžāāāāā...Rodža Rodžāāāāāāā", bet realitātē satiekas abi tikai kādas minūtes 10, nē, jāpieskaita vēl dziesmas ik pēc 5 minūtēm, tātad minūtes 20 pirms filmas beigām, bet sākumā pirms mīlestības vēl nebija, šīs dziesmas tika dziedātas par internetu un datōriem. visam cauri vislaik tikumības mācība, tikumības mācība vien un vēlreiz tikumības mācība, kas man, kā vēsturniecei, īpaši gāja pie sirds un noglabājās smadzeņu Tikuma apcirkņos, bet vienīgais, kas filmā sarūgtināja, bija akūtais humōra izjūtas trūkums, kas īpaši grieza ausīs, kad varoņi centās jokot, ja vien tai laikā neraudāja vai nedomāja kā vieglāk iepazīties ar meitenēm. nobeigums nav svarīgs, jo laimīgs, jeb Rodža plus Radža ira liela sirsniņa.
labprāt noskatītos vēl, bet ar alu un "bērnības draudziņu" pulkā.
filmai dodu piecas (ieplestas un asarainas) acis.