aust diena tik balta tik kliedzoša
tik līdzīga kaijai kas plaiksnī pār pilsētu
vai sauli iededzinātu krūtīs nu kāpēc tik spalga?
bet lejā ēna un dunoņa, bēgšana, gaidas un pienākums
smaidošas meitenes skatlogā, krāsains ģimenes portrets dreb plastikātā, vējš
vējš atrauj logus, durvis, novirza kuģus, bet tramvajs paliek uz sliedēm un cilvēks uz ietves
ak, kungs, cik domīgs šūpo galvu kā bērns, kas cenšas pār vardēm būt pieaudzis, kā biedēklis
vientuļais tumšā laukā gaiņājot cūkas, šim vienīgam
pilsētā visi maršruti griežas kā vilciņš un mute iet ciet
kāda džinkstoņa, sanoņa, klaudzoņa, durvju aizciršanās, vējš pūš asfaltā, švīkādams smiltis,
cilvēks ieelpos dziļi, cik dziļi ūdeni augs un pompejas lavu, un aizsteigsies dunoņai līdz
bet gaisma ir ģeometriska
gaisma ir sadalīta
izrēķināta
precīza un asa klāj daļu no laukuma, pusi no ielas
pieminekļu profilus sadala vienādās proporcijās smaidam un ēnai
bet ausa diena tik vienota, vienkārša, aptveroša
skaidra kā baltgalvis puisēns, kurš bērnībā ilgi skaita mākoņu jērus,
kas spēj pārvērsties pūķos