man patīk satuvināties ar kaimiņiem. īpaši, ja tas notiek pustrijos naktī un notiek negaidīti. piemēram, kad tikko esmu izlēkusi no taksīša un, iedzimtām bailēm no visādiem maniakiem pa galvu ārdoties, metusies auļos uz drošajām kāpņutelpas durvīm. taksists uztaurē un divi tumši cilvēki sparīgi man māj, vilinoši aicina, tumsā nozib pudeles aprises un skan kalbasņiku hīti no vaļējā automobīļa. pat the cure pamanījušies izdrāzt un, kad esmu jau izsaukusies "āāāīīī, The Cure" un dodos pie šamiem, izrādās, ka ne mazākais kakas gabaliņš tas nav The Cure, bet tikai kaut kāds bezgalīgs remix feat feat feat Tas un Tas. bet kaimiņi ir laipni, tikko ieradušies no melnā kaķa un negrib iet augšā, pudele izrādās šampanietis esam un mēs dzeram. blondajā sievietē es pazīstu Marinu no piektā stāva, kurai reiz uz mašīnas jumta bija ar baltu krāsu uzpūsts "Marina mauka", un tas vīrietis viņai blakus ir neuzticīgais vīrs, kura mīļākā tad arī bija parūpējusies par šo jauko tekstuālo izrādīti visai mājai. viņi sēž apskāvušies un dūdo. mēs runājam par atkritumu apsaimniekošanas problēmām, viņu bērniem, kas neapraksta kāpņutelpas sienas, un abi izskatās laimīgi. es smaidu un dodos mājās ar klusu apņēmību turpmāk šamos sveicināt..
viss jau būtu ideāli, tikai mamucis pamanās šorīt iebērt sāli brūcēs pavaicājot "a ko tev tā rokas trīc, vistas šonakt zagi?"

izstaigājām mežu apkārt tā sauktajam briežu dārzam bez briežiem. sēdējām uz baļķēna un apkārt tekalēja skudras, rāmi gulēja tukšas plastmasas alus pudeles, mušmires un saplēsts lietussargs. bijām pie tēta un viņš bija kluss kā allaž. pagulēju trīs stundas mierīgi, jo aiz jaunajām plastmasas balkōna durvīm nav dzirdamas superīgā Lunaparka dvēseli ārdošās kalbaskas. vārdsakot tas, ko gribēju teikt, ir, ka par Latvijas 1940. gada okupāciju tā arī neko neizlasīju.