pēdējās nedēļas pārtieku tikai no atmiņām, kuras burtiski rītin riju lielām, no skolas ēdnīcas nozagtām, alumīnija zupas karotēm. dažkārt karote pat lāga neiet mutē, kas no laidara vārtiem pēkšņi kļuvusi par mazmazītiņām suņu durtiņām, kādas rāda amerikāņu filmās. bieži gadās aizrīties un līdz asarām klepoju visu ārā, pabrīnos un atkal bāžu mutē. kā mazs bērns.

aplokšņu līmstrēles, vai kā nu tur tās sauc, negaršo labi, it nemaz negaršo labi. vai tiešām latvijas pasts beidzot nevarētu nākt pie prāta un sākt ražot tās ar zemeņu garšu? tas mani nomoka un vecā, labā divpadsmitpirkstu zarna arī. vot.