nē nu, grāmatas sākums bija visnotaļ ieintriģējošs pat līdz pirmajai maniakālajai slepkavībai, kad pretīgais autōrs, līdzdarbojoties ar sevis paša, nepārprotami, alter egō - viltīgo hiēnu ja ne šakāli slepkavīgo nojūgušos maniaku ļauno dvīņubrāli kurš nogalējis pārlauzis sprandu un nodedzinājis savu brāli tēvu un mājkalpotāju - novelk diviem ļautiņiem no sejas ādu un uz galda ar viņu asinīm uzraksta vēstījumu, tālāk, protams, sekojot plaša spektra policistu vemšanas un ģībšanas ainām no šitāda skata.
nē nu, sākumā likās, ka vainīgs būs toč' nevainīgais policists, bet nē, tas izrādījās skaistais ar haizivs smaidu apveltītais ļoti gudrais militārista ģimenē un stingri augušais radiō dīdžejs kam mājās pagrabā tādā sniegbaltītes tipa stikla zārkā glabājas kādreiz ar kroplo seju apveltītā dvīņubrāļa nodedzināšanas rezultātā pārogļotais ķermenis kuram tad nu viņš pēc katras savas slepkavības atnesa novilkto sejas ādu jo savu brāli ļoti mīlēja un gribēja uzdāvināt viņam seju gribēja lai viņa līķis būtu laimīgs.
pretīgā grāmata, labi gan, ka nelasīju..