šodien piedalījos aptaujā par latviešu stereotipiem. vajadzēja norādīt tipisko latvieša degunu - kāds nu man šķietot. bija arī variants - kartupelis. nē, es neesmu latviete, lepni nodomāju un ievilku ķeksīti strupajam.

kaimiņš varen sasparojies jaunajā gadā sākt jaunu un skaistu dzīvi.
viņš ieskrūvēs kāpņu telpā supergaišu jaunās un skaistās dzīves ceļa saredzēšanas spuldzi. kā bāka tā apmirdzēs mani un veco dzērāju (no ceturtā stāva), kad mēs naktīs līgodamies atgriezīsimies no pasaulīgā haosa purvāja, kas nu katrreiz paliks ārpus mūsu kādreiz tik samaitātās mājas kosmocentriskās pasaules.
jo sāksies jauna un skaista dzīve. jo būs ieskrūvēta jauna un skaista spuldze. jo kaimiņš kļūs par jaunu un skaistu tikumības priesteri.
kādreizējie tempļi jeb dzīvokļi, kuros veikts eirōremonts, bijīgi atkāpsies mūsu apgaismotā priestera jaunās un skaistās dzīves priekšā.
jaunā kārtība noturēsies mēnesi.

šodien spuldze vairs nedegs. priesteris, purpura mantijai peregāra vējā plīvojot, atkal plostos pa dekadences grādu jūrām, skaļi klausīsies pavisam neapgaismoto ilmāru dzeni un neganti urbs savu plāno galdiņu pat līdz pulksten vienpadsmitiem vakarā. tikmēr visa māja klusi izplatīs koelju skrejlapas un slepus sadosies rokās, lai viņš atkal reiz sagribētu sākt jaunu un skaistu dzīvi.