bija, bija. klusa pievakare, dzeltenīga gaisma, krastā bordō krāsas kuģis ar taisniem mastiem, laikatrieces nesaliektiem mugurkauliem, tam blakus neliela ieliņa, kas izkliedz pavisam dzeltenu klusumu. brūnās mājeles - drīzāk gan mazmājeles - gar to *blakus nelielo ieliņu* saslietas nemainīgā laimes perspektīvā. un *drīzāk gan mazmājelēm* ir vienalga, ka ne jau da vinči ota to perspektīvu vilkusi. bija.
vairs nav otas klātienes sajūtas - kad *pirksti bij ota un ota bij pirksti* sajūtas. nav vairs netīras rokas un sejs un pavisam netīrs - *apsmulis, noķellēts, noķernāts, noķēzīts, nosmērēts, nosmulēts, notašķīts, notraipīts, novārtīts, sanēsāts, sasekšķējis, saskretis, savalkāts, traipains, dubļains, gružains, melns* cilvēks pie tīras papīra lapas sev priekšā. kas tad ir tagad?

nez, vai drīkst zīlēt kakao biezumos