katru rītu mans māmulis uzvelk savu meža kostīmu, apsmidzinās ar *pretkratītāju aerosōlu*,paķer krietna izmēra grozu un dodas uz mežu savu nelaimi - tfu tu - sēnes meklēt.man, kā visu veidu micēlija pretiniecei, tad jānoraugās kā uz plīts vārās milzīgi grāpji ar sēnēm, kā kaltējas 5 baravikas ziemas zupām un kā tiek gatavoti *gardie*-pat ne halucinogēnie-sēņu salāti.
tātad - atbraucu mājās no skolas, vēders bauro savu baurojamo, skatos, uz galda stāv mīļās vistas gaļas kotletītes - tādas plānas..mmmm...mana sieviešu intuīcija tomēr liek pavaicāt māmuļai, vai viņa tomēr tur nav sabāzusi sēnes, jo svaigā atmiņā vēl stāv slavenā sēņu karbonāde...saņemu atbildi, ka tās ir vistas kotletītes, lai tik ēdot...ar krietnu badmirības devu metos pie siles, uj, tas ir šķīvja un lieku iekšā gardās kotletes - hmmm, tādas papļurīgas jau ir, gluži kā puķkāposts iekšā salikts vai kabacis...un māmuļa arī aizdomīgi vairākas reizes pārprasa, vai esot labas.SĒNES!!!BĻE!!!!SĒNES!!!!!TOMĒR SĒNES!!!! kaut kāda alergēnā intuīcija man jau uz tām sēnēm izstrādājusies....
sēņu karbonāde jau bija. sēņu kotletes arī bija. ķirbja saldējuma kokteilis arī manam kuņģim gājis pāri.kas tālāk?