slimībai sākot piesmiet tavu ķermeni, viss vairāk vai mazāk kļūst vienaldzīgs - ne tikai alkohōls, ne tikai savs paskats, ne tikai cilvēki apkārt, bet tas noteikti ietekmē arī tavas akadēmiskās izpausmes universitātē....tad i var nepiedienīgi atzvilt un izzvilt lekcijās, uzdot naivisma bagātinātus jautājumus, kliegt skaļāk nekā nepieciešams vai gluži otrādi - čukstēt tikko sadzirdamas lūgšanas pēc palīdzības tā elkdievekļa nosacītajā virzienā, kas auditōrijas priekšā grozās un kura nosacītību nosaka tavu asarojošo, sarkano acu  tiešā saistība ar redzamības intensitāti.....var arī savās interesēs izmantot *uho-gorlo-nos* vienoto tīklu, kas vienmēr kulminē aizkritušās ausīs, un kliegt skaļus-*ko tad???*-pasniedzekļa virzienā ikreiz (jeb tas sanāk - visu laiku), kad vien kaut ko nedzirdi....var arī lekcijās uzkrītoši turēt uz galda islandes ķērpja lapoņa inhalatōrus un pūst rīklē, kad vien pasniedzeklis tev kaut ko paprasa.....var arī nopirkt un likt galdā uzreiz veselu tualetes papīra rulli, ko pēc vajadzības izritināt un izmantot sava deguna atbrīvošanas misijā - to vislabāk gan ir veikt brīdī, kad sirds jūt - stāstīts tiek tiešām kaut kas ļoti svarīgs un biedri saspringst gaidās un kvēlā naidā tavā virzienā ikreiz, kad TO dari...var arī sastādīt grafiku ar nākamajām izšņaukšanas vai atrēkšanas lēkmēm un cieši pieturēties pie tā pat tad, ja tam nav fiziski pamatota iemesla...daudz ko var...

arī mājās vispār var visādus priekus izbaudīt - visaizraujošākās ir naktis, kad dēļ kakla aizcietējuma sevišķi grūti siekalas norīt, un var atļauties tādu nepiedienīgu vaļību, kā *vafeļu* tecināšanu tieši uz spilvena, kam bieži vien komplektā nāk asaras par savu bezspēcību...līdz ar to tu nekad nevari zināt, kāds pamodīsies...

varētu jau, protams, tikai mājās gulēt - nodoties tecināšanai un smagiem apcerējumiem par dzīves skaistumu -  un nevienu no augstākminētajiem akadēmiskajiem prieciņiem neizbaudīt, bet tas tak nav priekš manis.... :-)