gribēju jau rakstīt, ka biju vissvaigākais sejs autobusā, bet tad atcerējos 12 gadīgo puišeli, kam turklāt bija lielākas krūtis nekā man, tikai nezinu, kā viņu sauca, man tikai gribējās viņu vislaik biedēt ar miroņiem. šoferi sauca Iļjičs un viņi ar iepriekšminēto un Aleksandru bija vienīgie vīrieši no visas mūsu senilās grupas. pārējās bija dāmas, sievietes, kundzītes un jaunkundzes diametrā no 35 - 70 gadiem. interesanti tipāži. visvairāk patika tas pāris, kas sēdēja man pie kreisās rokas - divas nejauši kopā sasēdinātas kundzītes, no kurām viena nepārtraukti vēlējās runāties un lietot pūderi, turklāt bija visnotaļ bērna prātā un saprašanā, kamēr otra redzamās zobu sāpēs tikai vislaik māja ar galvu. lieliski izsmējos. mūsu 60 gadīgo (māsa domā ka 80 gadīgo) gidi sauca Biruta un viņai bija tāāāāāds balss tembrs, kas, vienreiz ieticis autobusa mikrofonā, vārījās nepārtraukti, sevišķi bieži apstājoties pie izteikumiem par papardes zieda meklēšanu un citiem dzimumorgāniem, daudz uzzināju arī par viņas suņiem un orhideju audzēšanu. visi pensionāri sačukstējās, ka viņiem jau patīkot, kā Biruta stāsta, ar humoriņu un tā, kamēr es centos vismaz kaut kā slāpēt skaņu ar pleijera austiņām, tomēr Bredfīlds tika nesaudzīgi pārkviekts, kas mani neremdināmi sarūgtināja un plosīja bungādiņas. ā. vēl bija tāda sieviete baltā, kurai arī bija interesants tembrs - medains un salds, nu tāds, kas noteikta tipa vīriešiem pēc visas loģikas ļoti patīk, kā arī nepārtraukta vēlme fočēties kur vien iespējams. atriebos un nobildēju viņu tā, ka šamā izskatījās uzdurta uz izbāztās zobenzivs zobentiņa, nu, tā jaukiņi, par ko tomēr saņēmu saldu pateicību. Sarmītei savukārt bija Zeļļu stilā ieturēta frizūra, kamdēļ nevarēju "noņemt no viņas savas acis" un vienmēr priecājos, kad viņa gāja pa priekšu. kempingā visi sadalījās pa bariņiem un sāka dzert (es ne!) un pēcāk arī dziedāt, dejot un mēģināt pavest šoferi, kas neļāvās un nekādi nereaģēja, Aleksandra kandidatūra tika atmesta uzreiz kā pārlieku senila. atpakaļbraucot visiem, kā jau ierasts, lika sagatavot fotoaparātus un pēdējās igauņu naudiņas un izlaida pie Rimi, kur notika tāda epizode, kā Leontīnes pazušana, kas lielākoties visos izraisīja dusmas (autobusā bija jāierodas plkst. 17.00, bet Leontīne vēl 17.03 nebija parādījusies!) un frāzes, ka jābrauc tikai prom, lai šamai esot mācība. jāpiebilst, ka kundzītei bija ap 70 gadu un lielākie kviecēji arī bija šī vecuma personāži (pensonāži), kas manī izraisīja šoku un vēlmi uzsākt karstu strīdu ar "pie vietas nolikšanas elementiem". par laimi Leontīne, kas bija vienkārši sajaukusi debesspuses, drīz vien ieradās un varējām doties tālāk. iebraucot Latvijā par sevi lika manīt Šlesers, pavisam noteikti slēpjoties visos iespējamajos krūmos un sabedrojot ceļus, pa kuriem mums jābrauc, kas nepatika manam vēderam un lika atcerēties, ka "ā, pareiz, man tak jau no bērnības autobusos metas slikta dūša" ā. laikam nepieminēju, ka vispār man Sāremā ļoti jau nu patika un kopumā bija interesanti. tā īsumā.