vakar apmeklējot Latvijas Nacionālo teātri, gara acīm skatīju to pavisam drošo ainu pēc gadiem četrdesmit, kā mēs abi ar vīru savos goda kamzoļos ievīstījušies, ar smaržām Dzintars '86 sasmaržojušies, sēžam parterā pa labi un kautrīgi, bet tomēr pilnā rīklē smejamies, kad kāds aktieris atraugājas vai parāda pliku dibenu.

mīļi. bet, ak dievs, cik tas viss bija ļoti mīļi.