Līdz šim saistībā ar ideālismu es vienmēr koncentrējos uz "pozitīvajiem" aspektiem: panākumi, pašvērtējums, progress, uzlabojums, efektivitāte utt. Un ikdienā attiecīgi izvirzu sev sasniegt idealizētus mērķus. Un neizbēgami nonāku pie sevis strostēšanu un vainošanu, nespēdams sasniegt šos manus mērķus. Bet zīmīgi ir tas, ka lai arī cik pats sev šādi radītu kreņķus un sarežģītu sev dzīvi, es ar šo sevis vainošanu un strostēšanu samierinos, jo tas ļauj saglabāt manu idealizēto mērķu "iespējamību". Tā teikt, es labāk izvēlos vainot sevi, nekā pieļaut domu, ka manis paša mērķi pie dotajiem apstākļiem varētu būt nereāli. Vēl viens iemesls ļoti augstu - ideālu - mērķu izvirzīšanai ir laika vērtīguma aspekts: piekrist iesaistīties tikai tādos procesos, kas būtu veltītā laika vērti.
Bet tagad man ir sajūta, ka ir vēl viens iemesls manām (ne-)apzinātajām izvēlēm tiekties pēc idealizētiem mērķiem. Līdz šim koncentrējos uz maniem iemesliem un pamatojumiem izvēlēties izvirzīt sev idealizētus mērķus. Es viņus vēlos un man viņus vajag. Bet kādēļ gan es turpinu atkal un atkal kāpt uz viena un tā paša grābekļa, labi zinot, ka es izvirzu sev neiespējamus mēŗkus un ka šo mērķu dēļ es mocīšos? Es teiktu, ka savādāk nevaru. Alternatīva - netiekties pēc ideālā - ir biedējoša. Ja savā ziņā lietu idealizēšana ir iedrošinoša un cerību vairojoša, tad atteikties no ideāliem ir cerības zaudēšana - bezcerība. Tā sajūta man ir tāda, ka ja es izvēlēšos neizvirzīt šādus idealizētus mērķus, tad es nekad nesasniegšu vēlamo rezultātu. Ja es nemēģināšu sasniegt mērķus tā kā es tos esmu iztēlojies un iedomājies, tad es šos mērķus nesasniegšu. Nekad negūšu panākumus, neatradīšu draugus un mīlestību