justlive

10. Februāris 2017 14:20

Kādēļ man vakar vakarā un šodien no rīta ir nomāktības un vilšanās sajūta, lai arī vakardienu pēc vairākiem aspektiem varētu uzskatīt par izdevušos?

Vispirms jau vakar pa dienu veiksmīgi atcerēties, ka tieši ceturdienās var iet uz LU astronomijas torni skatīties debesis, un man zinot, ka debesis vakarā būs skaidras (un mans pieņēmums, ka zemās temperatūras dēļ gaisa mitrums varētu būt zemāks un tas varētu mazāk apgrūtināt debesu vērošanu). Kā arī apstāklis, ka es par LU teleskopu atcerējos tikai pāris stundas iepriekš, ļāva izvairīties no "iet vai neiet" vērtēšanas un pārāk lielas satraukšanās vai saskrūvēšanās. Bez tam, es jau pirms pāris mēnešiem biju uz LU teleskopu, līdz ar to satraukums par nezināmo vairs nebija. Bet kreņķi man tomēr bija, jo reāls sociāls kontakts ar cilvēkiem man ikdienā ir minimāls. Izņemot uz vienas rokas saskaitāmiem cilvēkiem, ar kuriem man ir reāls kontakts, es lielāko daļu savas ikdienas pavadu vienatnē, cenšoties nepieļaut mana nepieņemamā dzīvesveida un manu nosodāmo izvēļu konstatēšanu, vienlaikus "strādājot pie savas pieņemamības caur sava vērtīguma (prasmju) celšanu". Līdz ar to jebkura ideja par kontakta ar citiem cilvēkiem iniciēšanu pēc paša iniciatīvas man liek satraukties. Es gan ar dzīves pieejas un savu uzskatu mainīšanu izvēlos savādāk uztvērt un reaģēt uz sajūtām, kas līdz noteiktai pakāpei man izdodas. Galu galā mana jaunā pieeja balstās nevis uz emociju sajūtu "apspiešanu un neitralizēšanu", bet to, kā es uz šīm sajūtām izvēlos reaģēt. Bet konkrēti vakardienas gadījumā es apņēmos aiziet uz astronomijas torni par spīti satraukumiem un "teorētiskiem riskiem par problēmām, kas varētu man rasties manas negatavības un/vai manas nepieņemamības dēļ". Galu galā vēlme ar savām acīm redzēt debess ķermeņus, par kuriem līdz šim esmu tik daudz lasījis un interesējiem, bija pietiekami liela motivācija "iet un riskēt sociālu misēkļu, apkaunojuma iespējamības pieļaušanu".
Izlēmu uz LU iet ar kājām, lai gadījumā, ja astronomijas demonstrējumi kaut kādu iemeslu dēļ nenotiktu, visu pasākumu varētu uzskatīt par veiksmīgi, jo būtu vismaz labi izstaigājies. Debesu novērojumi notika, bet pārsteidza tas, cik ļoti daudz cilvēki bija. Iepriekšējā reizē biju tikai es un viena pavecāka kundze, kā rezultātā kopā ar diviem demonstrējumu vaditājiem gaisotnē (vismaz priekš manis) bija relatīvi brīva un nepiespiesta. Bet vakar cilvēku bija tik daudz, ka īsti nebija kur apgriezties. Bet es neteiktu, ka šis apstāklis mani nelāgi ietekmēti. Nebija stress, vai satraukumu uzplaiksnījumi. Nebija nekāda diskomforta. Vienkārši... es jutos dīvaini. Varbūt tādēļ, ka vairums cilvēki bija atnākuši pāros vai kompānijās, bet es tāds vienpatis stāvēju nomaļus. Es gan "nenoslēdzos" un ar jautājumiem mēģināju iesaistīties kontaktā ar demonstrējumu vadītājiem. Galu galā man ir dabiska interese par astronomiju un ir lērums lietu, kuras gribētu apsriest ar citiem. Bet kaut kā man tie jautājumi sanāca tādi... neveikli, jo ar pirmo piegājienu cilvēki nesaprata manu jautājumu. Rezultātā sanāca piedzīvot mazas nekomfortabla klusuma un apjukuma epizodes. Bet sev raksturīgā manierē piedzīvotajā es vainoju savu nekompetenci, nespējā izveidot citiem saprotamus jautājumus vai nepareizi interpretējot un pielietojot informāciju. Ar prātu saprotu, ka notikušais ir nav nekas īpašs vai ārkārtējs, kam nevajadzētu ietekmēt mani. Bet piedzīvotais nekomfortablais apmulsums man bija tik negaidīts, ka mani, tā teikt, apstulbināja. Un varētu teikt, ka pat lika apšaubīt savas spējas normāli komunicēt ar citiem cilvēkiem. Rezultātā es vairs neuzdrošinājos uzdodt jautājumus. Bet nevis jautājumus jaunas informācijas uzzināšanai. Neuzdrošināties uzdot jautājumus sarunas un kontakta uzsākšanai.
Bet kopumā viss bija ok. Sanāca redzēt gan Venēru, Marsu, gan Oriona zvaigznāju, gan arī Mēnesi. Vienīgais lielā cilvēku skaita dēļ, debesu vērošana bija ļoti limitēta, nevēlēdamies pārāk aizkavēt citus cilvēkus.

Tāda nu ir mana tendence ieslīgt galējībās. Vai nu es baiļu un nedrošības par sevi ietekmē sagaidu fantastiskas, traģiskas, lai arī mazticamus iznākumus, vai arī es sagaidu optimālu izākumu, spējot realizēt un piedzīvot visu, ko biju iedomājies. Savukārt, ja notiek kaut kas, ko es nebiju paredzējis, es to uztveru kā sev sliktu iznākumu, jo galu galā visu dzīvi es esmu pieradis, izolēt sevi no apkārtējiem cilvēkiem, izvairīties no riskiem, lai caur sevis sagatavošanu un pilnveidošanu es kļūtu labāks, pieņemamāks. Un drošāks. Gan sev, gan arī citiem. Prasības, kuras es izvirzu pats sev. Un kuras, pēc manas izpratnes, man izvirza apkārtējie cilvēki.

Bet pārmaiņas notiek. kaut vai tādēļ, ka man nav mazinājusies vēlme atkal doties uz LU atronomijas torni kaut kad vēlāk pavasarī.

Soli pa solim.