Nemiers un stress vairumā gadījumu rodas no iespaida, ka es esmu nepieņemamā stāvoklī. Tādēļ mans fokuss nemiera un stresa ietekmes rezultātā ir censties nonākt pieņemamā stāvoklī. Bet problēma rodas no manas naivās un idealizētās izpratnes par dzīvi, par pieņemamu stāvokli atzīstot tikai tādu stāvokli, kurš atbilst maniem ideālajiem un visaptverojošiem pilnības standartiem.

Šāda koncentrēšanās uz noteiktiem stāvokļiem man ir izteikta mērķu uzstādīšanā un sava veikuma vērtēšanā. Līdz pat pakāpei, ka es lielāku nozīmi piešķiru stāvokļu sasniegšanai nekā pašam rīcības procesam. Varbūt šādā veidā var definēt manu "problēmu", jo aktīvas rīcības procesā man ir tendence vienlaicīgi koncentrēties uz divu mērķu sasniegšanu, no kuriem viens ir sākotnēji izvirzītais darbības rezultāts, bet otrs - pieņemamā stāvokļa sasniegšana. Sanāk tāds kā paradokss, ka darba gaitā, apzinoties savu nepieņemamību/nepilnīgumu, es cenšos ar noteikta vēlamā darba iznākuma sasniegšanu gūt apliecinājumu par savu pilnību. Bet tajā pat laikā sava nepieņemamības stāvokļa dēļ man ir bažas par manām izredzēm vēlamā darba iznākuma sasniegšanā, kā rezultātā mans fokuss pāriet uz pieņemamā stāvokļa sasniegšanu, cerot ka caur savu pieņemamību es veicināšu savas izredzes gūt vēlamo darba iznākumu. Rezultātā sanāk ka katra rezultāta sasniegšanai otrs iznākums ir priekšnoteikums. Un jo vairāk es mēģinu koncentrēties uz vienu aspektu, jo vairāk es konstatēju atkarību no otra aspekta. Sanāk tāda kā svārstīšanās starp šiem diviem mērķiem.