Cik interesanti sanāk, kā savulaik nepatīkams, apgrūtinošs un atsevišķos gadījumos pat derdzīgs pasākums kā fizikas literatūras lasīšana ar vienu vienīga faktora - motivācijas - pamainīšanu var kļūt par aizraujošu un patīkamu procesu. Līdzvērtīgu piedzīvojuma grāmatas lasīšanai. Ok, varbūt S. Hokinga "A brief history of time" īsti neatbilst mācību literatūras formātiem (ka grāmatā aprakstīto varētu klasificēt kā izklāstu Layman's terminos).
Bet viens no iemesliem, kāpēc agrāk fizikas apgūšana man bija nepatīkama, bija stress no tā, ka man ierobežotā laika periodā bija jāapgūst jauna viela, pretējā gadījumā riskējot saņemt soda sankcijas. Un nebija jau tā, ka mācības bija nebeidzamas mokas. Bija momenti, kad man izdevās gūt sapratni par apgūstamo lietu, un nemieru nomainīja interese. Man varbūt nepatika lekciju klausīšanās un pierakstu veikšana, drudžainā zubrīšanās pirms teorijas ieskaitēm (jo abās situācijās es nesapratu apgūstamo vielu). Bet tajās reizēs, kad es spēju atrisināt fizikas uzdevumu, jo caur sapratni spēju saskatīt sakarības starp formulām, kad es varēju atbildēt uz teorijas jautājumiem ar paša vārdiem un skaidrojumiem (un nevis grāmatas teksta atreferēšanu), tad es jutu gandarījumu. Un ieinteresētību apgūt vairāk.

Bet šo rakstu es sāku ar domu par motivāciju un tās spēju nepatīkamo pārvērst patīkamajā un vēlamajā. Vajag tikai laiku un brīvību. Un nedaudz drosmi.