Kāpēc es atkal un atkal attopos sevi vērtējam pēc vecās dzīves izpratnes standartiem un principiem, kaut arī es pēdējos gadus no tiem norobežojos?
Vai tas tas varētu tādēļ, ka jau agrā bērnībā man radās apņemšanās citiem cilvēkiem un galvenais - sev pašam - pierādīt un apliecināt, " ka var arī savādāk gūt vēlamos rezultātus"? Jā, laikam ka tas varētu būt tas īstais iemesls.
P.s. Laikam jau jāatgriežās pie tā, ka izmaiņas notiek lēni. Un ka iepriekš aprakstītais ir daļa no t.s. "atindēšanās" procesa.
P.p.s. Es pēdējā laikā tik bieži nonāku pie nomierinošā secinājuma - "ir vajadzīgs laiks" -, ka sāku pat apsvērt domu uztaisīt sev tetovējumu.:)