Tagad sēžu burgeru ēstuvē un izjūtu panikas lēkmes smagāko formu, kura rada tādu bezizeju, apjukumu un šaubas, ka ne tikai nav redzama gaisma tuneļa galā, bet es nezinu vai vispār atrodos tunelī. Ja ikdienā diskomforts rodas no nemierīgām domām un nespējas tā atrisināt, tad šobrīd es esmu tik apjucis, ka nespēju pat skaidri noformulēt problēmu. Ikviens apdraudējums liekas tik reālistisks un tuvs kā vēl nekad iepriekš, un es esmu pilnībā nespējīgs sevi pasargāt (piemēram, mēģinot sevi nomierināt).
Bet, šoreiz es tās nemierīgās domas nerisinu. Tik sēžu, būdams pilnībā demoralizēts, nespējot neko apsvērt, plānot vai analizēt. Ja prāts ir mans ierocis, tad jūtos pilnībā atbruņots. Galīgi dīvaina sajūta. Bet nu, nekas nav mūžīgs, gan jau pāries. Uzēdīšu burgeri.
P.s. Pirmo reizi atvēru savas cibas lapu mobīlajā telefonā. Izskatās galīgā pakaļā.