Soli pa solim
Es agrāk domāju, ka Game of Thrones seriālā tieši pēdējā sezona bija milzīga vilšanās. Bet tagad es vēlreiz skatos seriālu no paša sākuma, un man ir jāatzīst, ka arī 7. sezona bija pamatīgs kritums, salīdzinot ar pirmajām 6 sezonām. Tik daudzas lietas liekās nekonsekventas, kas īsti neiet kopā. Man ļoti nepatika Arjas atveidojums: uzspiestais "aukstums", īpaši viņas balsī, ko vairāk uztvēru kā tādu augstprātīgumu, it kā viņa nu ir spicā assassine. Es pieņemu, ka tā bija apzināta izvēle, lai uzkurbulētu intrigu par to, kas tad beigās notiks. Pirmo reizi skatoties tas laikam nostrādāja arī uz mani, bet tagad atkārtoti skatoties, ļoti spēcīga out of place sajūta. Sestā sezona beidzās ar to, ka Arja izvēlējās neatteikties no savas personības un saglabāt sevī visu, kas viņai ir svarīgs: izcelsmi, atmiņas, vērtības, pieredzi. Taču 7. sezonā viņa tiek attēlota kā tāda bezemociju būtne, kas atteikusies no visa laicīgā, no visas piederības.
Vēl bija citas lietas, kas īsti negāja kopā. Tā arī nesapratu, kas bija tas iemesls, kas lika Džonam mainīt savu pozīciju un pieņemt Denerisu par savu karalieni: tas, ka viņa viņu izglāba? Vai arī mīlestība bija tik stipra, ka padarīja aklu? Tikko beidzu skatīties pēdējo 7. sezonas sēriju: kaut kā tiem balt-staiguļiem ļoti paveicās ar tā pūķa dabūšanu, jo savādāk viņi būtu atnākuši pie sienas, un tā arī tur palikuši? Vai arī tad būtu situācija kā ar mežoņu armijas uzbrukumu 4. sezonā, kad sienu mēģināja ieņemt ar spēku? Un vai tad tai sienai nebija kaut kāda maģiskā aizsardzība, kas, piemēram, neļāva Bendžī onkulim palīdzēt nogādāt Brandonu līdz sienai un pāri (cauri) tai?
Lai nu kā arī būtu, ar "nepacietību gaidu" 8. sezonas skatīšanos.
 
 
Powered by Sviesta Ciba