Soli pa solim
Kur ir robežšķirtne, kas nodala apzinīgumu no nolaidības?
 
 
Šodien pabeidzu skatīties Ozark seriālu (4. sezonas 2. daļu). Es gan pāris nedēļas vilcinājos sākt to skatīties, jo pirms dažiem mēnešiem 4. sezonas 1. daļas skatīšanās man izvērtās ļoti trauksmainā un visnotaļ nepatīkamā pieredzē. Bet pēdējā laikā jutos stabilāks, tādas akūtas trauksmes jau ilgāku laiku nebija bijis. Vakar sāku skatīties. Seriāls interesants un aizraujošs, bet tajā pat laikā uz ekrāna atainotais mani ļoti iespaidoja un satrauca: varbūt tā nerimstošā un arvien pieaugošā spriedze, vardarbība, ciniskums, necilvēcība, varbūt morāles, cilvēcīguma un ētiskuma bojāeja galveno varoņu izpildījumā. No vienas puses skatīšanās laikā jutu, ka man nav tā labākā reakcija un varbūt tomēr pārtraukt skatīties, bet no otras puses ir interesanti, pievelk, gribās zināt, kas notiks tālāk un kā viss beigsies. Un tad vēl mana personīgā fiška, ka es, sajūtos trauksmes tuvumu, nemaz neļauju atkāpties/padoties procesa (seriāla skatīšanos) laikā, bet izjūtu milzīgu nepieciešamību izturēt līdz galam. Pierādīt sev, ka varu. Un nepieļaut, ka "trauksmes dēļ man būtu jāatsakās no lietām, kas citos apstākļos būtu tīkamas". (Tieši tas notika, kad skatījos 1. daļu). Taču vakar es tam piegāju ar vēsāku prātu, pēc 4. sērijas noskatīties spēju pārtraukt skatīšanos un atlikt seriāla pabeigšanu uz nākamo dienu.
Neskatoties uz manu personīgo negatīvo pieredzi, seriāls man likās ļoti labs. Tiesa, man ir sajūta, ka seriāls bija 1 (1/2) sezonu par garu. Godīgi sakot, tas morālais pagrimums beidzamajās sērijās bija tik ļoti zems, ka bezmaz vai likās nereāli - kā fantastiska. Nezinu, cik realitātē būtu iespējams funkcionēt pēc entajām fiziskajām un psiholoģiskajām traumām. Vai kā vispār var izvēlēties noteiktas rīcības (galvenokārt Vendijas izpildījumā). Bet neskatoties uz šo, seriāls likās iespaidīgs ar savu noskaņu. Tagad grūti atcerēties kādu citu seriālu, kas man radīja līdzīgu iespaidu.
 
 
Powered by Sviesta Ciba