Varbūt tā ir tikai mana personīgā sajūta un pieredze, bet vakardiena un šodiena (par spīti saulei un zilajām debesīm) man likās īpaši drūma un nomācoša. Atceros, ka vakar vakarā vienā brīdī nodomāju: "Nu gan šodien ir pirmdienīga pirmdiena". Vakar vakarā man saasinājās trauksme, šodien vakara pusē arī jūtos tā kā pazaudējis ierasto ritmu. Varbūt tas ir tāpēc, ka pirms divām dienām uzzināju, ka pirmo reizi esmu kļuvis par covid kontaktpersonu. Lai arī pašsajūta man ir bijusi un joprojām ir ok, paštesti arī ir bijuši negatīvi. Nedaudz jancīgi sanāca, jo es par savu kontaktpersonas statusu uzzināju tikai 6 dienas pēc pēdējā kontakta. Tā kā, ja es pareizi saprotu, tad jau vakar - nedēļu pēc kontakta - ar negatīvu testu man tā karantīna ir tehniski beigusies. Bet nu vienalga, apziņā tas "a ja nu tomēr?" ir aktuāls. Šad un tad ieklepjos, tad man krūtīs nedaudz iesāpējās, tad vienā mirklī tā kā elpa sāk trūkt. Un katru reizi pirmā doma: "ja nu tas ir covids?" Bet es domāju, ka šāda mana reakcija ir saprotama, jo gandrīz 2 gadus ir dzīvots ar covidu apziņā, bet bez tiešas saskarsmes ar slimību: nedz es, nedz man radinieki vai paziņas ar to nebija slimojuši. Līdz aizvakardienai es pat ne reizi nebiju taisījis testus. Manā personīgajā pieredzē tas covid vairāk bija informatīvs, gluži kā tāds mīts. Un tagad tas ir tik tuvu kā vēl nekad iepriekš. Tāpēc arī ir satraucoši. Taču cēlonis šim satraukumam nav pats covids, bet gan domas - bailes - par covidu. Vakar, kad aizgāju uz veikalu, sapirkos vairākām dienām uz priekšu: ja nu turpmākajā nedēļā man nebūs iespēja aiziet uz veikalu. Aptiekā arī izpirku visas uz mana vārda izrakstītās zāles, lai nesanāktu tā, ka pēc nedēļas, kad man beigtos esošie krājumi, es nevarētu tikt uz aptieku, jo būtu slims vai karantīnā. Apstāklis, ka dzīvoju viens, tās domas par izolāciju tikai saasina. Bet nu neko - lai arī pašlaik ir tāds drūmāks periods, agrāk vai vēlāk tas pāries. Tas, ko es varu darīt, ir pārāk neieslīgt apsvērumos, kāpēc man ir šāda pašsajūta, ko es varbūt neizdarīju pareizi vai ko varētu darīt savādāk. Līdzīgi kā ar trauksmes un panikas lēkmēm - vienkārši ļauties šai pieredzei. Pēc laika tā pati pāries.