Biju apņēmies šodien ar kājām iet uz Alfu iepirkties. Kā nekā 9 km ko iet, nedaudz laiks tam ir jāatvēl. Šorīt ziņās bija rakstīts, ka būšot sniegs. Tā jau vērā ņemama informācija, it īpaši ja vismaz stundu ir plānots lāčot zem klajas debess. Bet, kad pienāca laiks iet ārā pa durvīm, ļoti ērti aizmirsu par visām prognozēm. Iepriekš biju pabāzis galvu ārā pa logu, un, lai arī bija tāds vēsīgs un nedaudz vējs uzpūta, es, neko daudz nedomādams, uzvilku tādu nedaudz vieglāku jaku, lai atpakaļceļā stiepjot pilno mugursomu pārāk nesasvīstu, un devos ceļā.

Biju nogājis kādus 50 metrus, kad aptvēru, ka neesmu paņēmis lietussargu. Pavēros uz debesīm, un, lai arī bija apmācies, tie mākoņi neizskatījās tādi, no kuriem lietus "nāk". Bija arī baigais slinkums griezties atpakaļ, lai ietu pakaļ lietusargam. Izlēmu turpināt ceļu bez lietussarga.

Bet lietussargs nebija vienīgā nepilnība, par ko aizdomājos. Lai arī nesalu, bet tas vējs tomēr vilka cauri jakai. Sajūta it kā būtu uz robežas: būtu par 1 grādu aukstāks vai vējš par 1m/s stiprāks, man vairāk nebūtu patīkami. Turpināju ceļu.

Biju pusceļā starp mājām un Alfu, kad sāka pilināt. Hmmm. Neizbēgami nonācu pie slēdziena, ka, turipnot ceļu līdzšinējā manierē, man nebūs lemts palikt ar sausu ādu. Bet ir jau vismaz 2 km noieti... Un tad sākās matemātika: Vai griezties atpakaļ un "pa tukšo" noiet 4 km, vai arī turpināt ceļu un noiet visus 9 km, tehniski realizējot sākotnējo apņemšanos, bet procesā jusdamies nožēlojami ar mazu varbūtību vēlāk saaukstēties? Vēl jau ir variants kaut kādā momentā iekāpt sabiedriskajā, bet kopš covida sākuma esmu veiksmīgi izticis bez transporta lietošanas. Un tagad negribējās šo streak pārtraukt. Kādu mirkli apdomājos un tad vienkārši griezos atpakaļ. Var jau tad sākt domāt, ka piedzīvota neveiksme, nebija izdomāts līdz galam, zaudēts laiks, blablabla, bet man nebija nekādas sevis šaustīšana. Tā vietā es uzreiz izdomāju, ko darīšu savādāk. Aiziešu mājās, uzēdīšu skābu kāpostu zupu, lai sasildītos. Padzeršu kafiju, uzrakstīšu cibā, kā es pusceļā pārstāju iet uz Alfu, un tad vēlāk jau ar atbilstošāku apģērbu aiziešu uz veikalu netālu no mājām. Principā pat ar visu atgriešanos mājās man sanāks piedzīvot ieplānoto pieredzi. Būšu izstaigājies, būšu aizgājis uz veikalu.

Piecas minūtes pēc tam, kad jau sāku iet atpakaļ uz mājām, sāka līt, nē, snigt. Vienu brīdi aizdomājos, kas ir labāk šajā situācijā: sniegs vai lietus? Bet tad nospriedu, ka jautājums bezjēdzīgs: lietus vai sniegs - saturs tas pats, tikai citā izpildījumā. Un abos gadījumos drēbes paliek slapjas.

Jo tuvāk mājām biju, jo priecīgāks biju par izdarīto izvēli. Drēbes bija nedaudz samirkušas un vējš bija pieņēmies spēkā. Sāka tā pa īstam salt un palikt patiešām nekomfortabli. Beigās jau bezmaz vai skrēju, lai tiktu ātrāk mājās un siltumā.

Tagad esmu mājās un jūtos omulīgi. Vēl gan jāaizet uz veikalu. Pirms nedēļas biju siltās drēbes un jakas jau nolicis glabāšanai līdz rudenim, tagad atkal būs jāvelk tās ārā. Bet tas jau nekas, tāda niecīga 1. pasaules valstu problēma. Gan jau es pārdzīvošu :)