Ar illūziju atpazīšanu un konstatēšanu nepietiek, lai no ilūzijām tiktu vaļā. Apņemšanās un nostāja atteikties no ilūzijām ir ilūzija pati par sevi. Tā ir ilūzija, kurā es atsakos no ilūzijām. Bet kā tad izrauties no šī aburtā loka? Man pašam ir sajūta, ka risinājums "grozās" ap to "laišanu vaļā". Lai cik tas nepareizi un pat paradoksāli man pašam liktos, ir aizdomas, ka man vislielākās izredzes sasniegt tik ļoti kvēlos un lolotos sapņus būs tajā gadījumā, kad es pārstāšu tos lolot un attīstīt savā prātā un iztēlē. Mans mūžsenais grābeklis, uz kura nepārtraukti un konsekventi turpinu kāpt virsū - mana grezā izpratne par ideju, ka "dzīve ir potenciāls būt labākai". Atteikties no saviem sapņiem? Nē, tā laikām nevar, kaut kāda lietderība un vērtība sapņošanai tomēr ir, galu galā tas jau ir tas radošums, inovācija. Varbūt nav runa par atteikšanos no ilūzijām, bet par nedzīvošanu ilūzijās. Un kaut kā liekas, ka nekā labāka par esību, mindfulness'u, apzinātu dzīvošanu tagadnē nav. Nerēķināties ar saviem sapņiem un vēlmēm par labāku dzīvi. Pārstāt paļauties un rēķināties ar ideju par labāku dzīvi, atteikties no šī komfortablā, nepieciešamā un vilinošā bufera par labāku dzīves pieredzi pirms es beigu beigās beigšu eksistēt. Jābeidz veidot dzīvi. Jābeidz gatavoties dzīvošanai. Jādzīvo. Es neesmu 2 gadus vēlāk ar 2 miljoniem kontā, es neesmu sešus mēnešus vēlāk ar nodzītiem 20 kilogramiem, es neesmu 5 mēnešus vēlāk sapņainās un abpusēji mīlošās attiecībās, es neesmu 3 mēnešus vēlāk, izlasījis 5 gudras grāmatas. Nav nozīme tam, kāds es varētu būt, kādam man vajadzēja būt un kāpēc es neesmu tas vai šitas. Nozīme ir tikai tam, kāds es esmu tagad - ar visiem trūkumiem un deficītiem, bet tajā pat laikā pozitīvām pieredzēm un sev pieejamiem resursiem. Es neesmu nākotnes Juris, es neesmu Juris ar potenciālu, es neesmu samaitātais Juris, es neesmu potenciālu izšķērdējušais Juris. Es esmu tagadnes Juris. Es esmu Juris, kas nezin. Varbūt tā ir mana atbilde: aizstāt ilūzijas ar apzinātu neziņu. :)