Pirms dažām dienām man bija trešā rakstīšanas terapijas sesija. Līdz šim katra sesija ir izvērtusies par neplānoti (un pārsteidzoši) lielisku un vērtīgu pieredzi. Līdz šim katra sesija ir bijis aizraujošs un interesants piedzīvojums, nemaz nerunājot par atziņām un atklāmsēm, kuras gūstu sesijas laikā un pēc tam. Un īpašs gandarījums ir par to, ka es nekādā veidā pirms sesijām negatavojos, nenoskaņojos vai kā citādi veicināju veiksmīgu iznākumu. Tikai parūpējos par to, lai nenokavētu sesijas sākumu, tālāk... tukšums, neziņa un paļāvība. Un katru reizi ir noticies kaut kas jauns, neplānots. Līdz šim katrā sesijā ir piedalījušies citi cilvēki. Šodien, piemēram, bija neordināra situācija, ka kopā ar terapijas vadītāju mēs bijām tikai trīs cilvēki. Un, protams, tieši šī sesija izvērtās par līdz šim labāko.
Pati rakstīšanas terapijas būtība - meditācija, ļaušanās procesiem un tad raksīšana ir ļoti interesants un dinamisks process (vismaz priekš manis). Man pašam liekas, ka šajās sesijas ir veicinājušas ļoti vērtīgas (vismaz manā skatījumā) atziņas. Tiesa, man iepriekš ir bijis paradums pārvērtēt savu atklāsmju nozīmīgumu. Lai arī pārsvarā man šīs atziņas sākotnēji allaž ir likušās skaistas un loģiskas - eurekas momenti pagrieziena punkts, kas sola labāku nākotni. Bet, laikam ejot, tās atziņas nav materializējušās vai man sanācis tās īstenot (kas savukārt rada negatīvu efektu, jo neveiksmēs vainoju sevi un sāku ieslīgt sevis strostēšanā un apšaubīšanā). Tagad, kad nu jau kādu laiku mēģinu lietas darīt savādāk, atskatoties uz šo manu agrāko pieeju, liekas, ka es mēdzu sapīties detaļās. Un nav jau runa par to, cik pareiza vai nepareiza ir bijusi mana loģika. Mana pēdējā laika pieredze rāda, ka realitāte vienmēr izvēršas savādāk, kā iepriekš biju iedomājies.
Lai nu kā, gribēju padalīties ar savu pēdējās sesijas veikumu, kas tad manā skatījumā tad ietvēra pašam priekš sevis tik ļoti zīmīgu atklāsmi.
It feels right.
Is this feeling the pinnacle of life experience?
And looking for anything more than this
does not result in an even better experience,
But instead becomes a detriment to it?
Maybe the feeling of happiness is that peak experience of life, because then I don't quantify or measure how happy I am.
I am just content with the fact, that I am happy.
I try not to get attached to this state, by not clinging to it or trying to ensure it or to prolong it.
Instead I try to focus of letting it go. By letting go I am no more resisting the change.
Maybe its wrong to choose being happy as a goal because one can't achieve or gain, which he already possesses?
The potential to be happy is ever present, just need to tap into it.
What if joy and happiness is as basic and hardwired into ourselves as breathing or seeing?
By denying or not recognizing this, one creates a separation, a conflict – a rift – within itself?
Setting a goal to be happy in future, one implies being unhappy in present. Having a goal to be happy brings along fear of being unhappy.
Maybe chasing (prioritizing) happiness is like chasing my own tail – redundant and impossible?
I am starting to think differently about "just do it".
Not so much about getting the joy after the action, but to have joy by doing the action.
Pati rakstīšanas terapijas būtība - meditācija, ļaušanās procesiem un tad raksīšana ir ļoti interesants un dinamisks process (vismaz priekš manis). Man pašam liekas, ka šajās sesijas ir veicinājušas ļoti vērtīgas (vismaz manā skatījumā) atziņas. Tiesa, man iepriekš ir bijis paradums pārvērtēt savu atklāsmju nozīmīgumu. Lai arī pārsvarā man šīs atziņas sākotnēji allaž ir likušās skaistas un loģiskas - eurekas momenti pagrieziena punkts, kas sola labāku nākotni. Bet, laikam ejot, tās atziņas nav materializējušās vai man sanācis tās īstenot (kas savukārt rada negatīvu efektu, jo neveiksmēs vainoju sevi un sāku ieslīgt sevis strostēšanā un apšaubīšanā). Tagad, kad nu jau kādu laiku mēģinu lietas darīt savādāk, atskatoties uz šo manu agrāko pieeju, liekas, ka es mēdzu sapīties detaļās. Un nav jau runa par to, cik pareiza vai nepareiza ir bijusi mana loģika. Mana pēdējā laika pieredze rāda, ka realitāte vienmēr izvēršas savādāk, kā iepriekš biju iedomājies.
Lai nu kā, gribēju padalīties ar savu pēdējās sesijas veikumu, kas tad manā skatījumā tad ietvēra pašam priekš sevis tik ļoti zīmīgu atklāsmi.
It feels right.
Is this feeling the pinnacle of life experience?
And looking for anything more than this
does not result in an even better experience,
But instead becomes a detriment to it?
Maybe the feeling of happiness is that peak experience of life, because then I don't quantify or measure how happy I am.
I am just content with the fact, that I am happy.
I try not to get attached to this state, by not clinging to it or trying to ensure it or to prolong it.
Instead I try to focus of letting it go. By letting go I am no more resisting the change.
Maybe its wrong to choose being happy as a goal because one can't achieve or gain, which he already possesses?
The potential to be happy is ever present, just need to tap into it.
What if joy and happiness is as basic and hardwired into ourselves as breathing or seeing?
By denying or not recognizing this, one creates a separation, a conflict – a rift – within itself?
Setting a goal to be happy in future, one implies being unhappy in present. Having a goal to be happy brings along fear of being unhappy.
Maybe chasing (prioritizing) happiness is like chasing my own tail – redundant and impossible?
I am starting to think differently about "just do it".
Not so much about getting the joy after the action, but to have joy by doing the action.