Bedzot
pēc 4 mēnešu nobīdes pielaboju savu cibas izskatu, lai mana ciba pieņemami izskatās uz jaunajiem, lielajiem ekrāniem. Daudzi gadi ir pagājuši, kopš es pēdējo reizi te ar izskatiem/noformējumiem ņēmos, visu biju aizmirsis, kur kas atrodas. Bija vajadzīgas dažas minūtes, lai atrastu un tiktu pie koda. Bet pēc tam process aizgāja. Gluži kā ar riteņbraukšanu: ja reiz savulaik ar riteni iemācījos braukt, tad vēlāk, lai arī cik ilgs laiks ir pagājis, atsākt braukt ir daudz vieglāk. Atgriežoties pie savas cibas izskata, neko grandiozu mainīt nevēlējos. Šo un to pielaboju, pamainīju, un pat papildināju. Pats esmu ar rezultātu apmierināts :)
Kamēr darbojos ar cibas dizainu, fonā man skanēja Daft Punk Alive koncerta ieraksts. Lai arī nekad neesmu bijis Daft Punk fans (sākumā man pat viņu mūzika nepatika), šī koncerta ieraksts man likās iespaidīgs un lielisks. Laikam ne velti citi cilvēki internetā runā par to, ka šī Alive koncertturneja ir bijusi ikoniska.
Vēl šodien nejauši attapos nostaļģijā un atmiņās, apskatot to skolu, kurās savulaik mācījos, mājaslapas. Pirmā zīmīgā reakcija bija pārsteigums par to, cik daudz laiks ir pagājis, kopš es pats tur mācījos. Lai arī ikdienā vienmēr apzinos savu vecumu, fakts, ka ir pagājuši gandrīz 14 gadi, kopš pabeidzu vidusskolu, rada krasi savādāku perspektīvu par savu vecumu. Skolas mājaslapas panākumu arhīvu sadaļā vecākie ieraksti ir 5 gadus pēc manu mācību gaitu beigšanas... :D
Gremdējoties atmiņās par pagātni, neizbēgami sāku domāt par savas dzīves trajektoriju pēc skolas gaitām, ko pa šo laiku esmu sasniedzis (jeb, cik daudz laika esmu izniekojis), ka es pat acīs nevarētu skatīties saviem skolas biedriem, kuri "pilnīgi noteikti dzīvē ir sasnieguši nekā es". You see, what I just did there? Esmu laika gaitā iemācījies (biežāk) atpazīt un nosķirt manas subjektīvās iztēles projekcijas no realitātes. Tādēļ arī beidzamo frāzi liku pēdiņās, jo realitātē jau nezinu, kāda citiem ir pieredze un ka vispār šāda veida salīdzināšana un mērīšana vispār ir stulba un nejēdzīga padarīšana. Mēģināt kvantificēt un salīdzināt dažādu cilvēku pieredzes ir nereāla/bezjēdzīga nodarbe, jo katram sava izpratne/interpretācija par lietām. (Kas vienam mēsls, citam ir dārgums). Un, galu galā, nafig man mērīt un vērtēt savu dzīves gājumu pēc kaut kādiem ārējiem abstraktiem kritērijiem? Dzīvoju savu dzīvi, pēc saviem ieskatiem (un iespējām). Lai arī patlaban nestrādāju X darbu par Y algu un man nav ģimene ar Z bērniem, es dzīvoju savā tempā, tiecoties pēc harmonijas un prioritizējot laimmi un dzīves prieku, lai pašam ir gandarījums un nav nožēla par savu līdzšinējo dzīvi. Būt atvērtam izaicinājumiem, laiku pa laikam izkāpt no savas stagnējošās komforta zonas, un gan jau arī parādīsies iespēja tām lielajām - "nozīmīgajām" - lietām notikties. Bet visam savs laiks. Lietas notiekās :)
(Tagad klausos Daft Punk "Random Access Memories"... pa pirmo zorti!)
Kamēr darbojos ar cibas dizainu, fonā man skanēja Daft Punk Alive koncerta ieraksts. Lai arī nekad neesmu bijis Daft Punk fans (sākumā man pat viņu mūzika nepatika), šī koncerta ieraksts man likās iespaidīgs un lielisks. Laikam ne velti citi cilvēki internetā runā par to, ka šī Alive koncertturneja ir bijusi ikoniska.
Vēl šodien nejauši attapos nostaļģijā un atmiņās, apskatot to skolu, kurās savulaik mācījos, mājaslapas. Pirmā zīmīgā reakcija bija pārsteigums par to, cik daudz laiks ir pagājis, kopš es pats tur mācījos. Lai arī ikdienā vienmēr apzinos savu vecumu, fakts, ka ir pagājuši gandrīz 14 gadi, kopš pabeidzu vidusskolu, rada krasi savādāku perspektīvu par savu vecumu. Skolas mājaslapas panākumu arhīvu sadaļā vecākie ieraksti ir 5 gadus pēc manu mācību gaitu beigšanas... :D
Gremdējoties atmiņās par pagātni, neizbēgami sāku domāt par savas dzīves trajektoriju pēc skolas gaitām, ko pa šo laiku esmu sasniedzis (jeb, cik daudz laika esmu izniekojis), ka es pat acīs nevarētu skatīties saviem skolas biedriem, kuri "pilnīgi noteikti dzīvē ir sasnieguši nekā es". You see, what I just did there? Esmu laika gaitā iemācījies (biežāk) atpazīt un nosķirt manas subjektīvās iztēles projekcijas no realitātes. Tādēļ arī beidzamo frāzi liku pēdiņās, jo realitātē jau nezinu, kāda citiem ir pieredze un ka vispār šāda veida salīdzināšana un mērīšana vispār ir stulba un nejēdzīga padarīšana. Mēģināt kvantificēt un salīdzināt dažādu cilvēku pieredzes ir nereāla/bezjēdzīga nodarbe, jo katram sava izpratne/interpretācija par lietām. (Kas vienam mēsls, citam ir dārgums). Un, galu galā, nafig man mērīt un vērtēt savu dzīves gājumu pēc kaut kādiem ārējiem abstraktiem kritērijiem? Dzīvoju savu dzīvi, pēc saviem ieskatiem (un iespējām). Lai arī patlaban nestrādāju X darbu par Y algu un man nav ģimene ar Z bērniem, es dzīvoju savā tempā, tiecoties pēc harmonijas un prioritizējot laimmi un dzīves prieku, lai pašam ir gandarījums un nav nožēla par savu līdzšinējo dzīvi. Būt atvērtam izaicinājumiem, laiku pa laikam izkāpt no savas stagnējošās komforta zonas, un gan jau arī parādīsies iespēja tām lielajām - "nozīmīgajām" - lietām notikties. Bet visam savs laiks. Lietas notiekās :)
(Tagad klausos Daft Punk "Random Access Memories"... pa pirmo zorti!)