Es nesen sāku skatīties "Black Mirror" (seriālu?). Jau ar pirmo episodi (premjers ar cūku) es biju "pilnībā uz āķa". Bet vienlaikus es sapratu, ka šāda veida saturs priekš manis nebūs vienkārša izklaide vien. Apspēlētās tēmas un jautājumi mani ļoti uzrunā tā "riktīgi pa dziļo", tajā skaitā aktivizējot plaša spektra, tajā skaitā arī nekomfortablas domas, emocijas vai atmiņas. Es nenoliegšu, ka es esmu diezgan slinks un kūtrs, un līdz nav man sanācis (un es arī neesmu baigi meklējis) atrast tādu saturu, kas apspēlētu/atspoguļotu eksistenciālās tēmas caur mākslas formām. No otras puses es jau kopš bērnības vairākus gadu desmitus esmu mocījies ar eksistenciālām domām un bailēm, it īpaši par paša eksistenci, realitāti un nāvi. Kopš es pēdējos gados ar diezgan apjomīgu darba procesu gan terapijās, gan pašam ar sevi esmu iemācījies vai nu pilnībā pārstrādāt noteiktus eksistenciālo baiļu aspektus (piemēram, pieņemt nāvi), vai arī ievērojami mazināt šo izpausmju negatīvo ietekmi uz manu dzīves pieredzi, eksistenciālās tēmas nav īsti mana saraksta par labiem laika pavadīšanas veidiem augšgalā. Es neteiktu, ka man baigi gribētos labprātīgi atkal laisties lejā pa caurumu uz "Alises brīnumzemi", riskējot izprovocēt sev trauksmes un panikas lēkmes. Taču es jūtu, ka man to vajag. Eksistenciālismu, ne panikas lēkmes. :D Un tā nav īsti vajadzība pēc satura, bet drīzāk pēc tā domāšanas veida. Tā pavedienu attīstīšana, izmanojot apziņu un iztēli, apspēlējot, radot, interpretējot, kombinējot, konstruējot un piedzīvojot "paša uzmeistaroto". Tikai nenoticēt un nesajaukt ar realitāti. Tagad domāju, ka manas piedzīvotās trauksmes un panikas lēkmes bija rezultāts tam, ka es agrāk nespēju nodalīt manas iztēles un prāta konstruktus no realitātes.
Bet atgriežoties pie "eksistenciālajiem lidojumiem", itin bieži tā mēdz būt intensīva, es gluži neteiktu ka pozitīva, bet drīzāk iespaidīga pieredze. Protams, var būt arī ļoti negatīva un nepatīkama pieredzes - tās pašas trauksmes un panikas lēkmes. Un līdz šim katra Black Mirror mani parāva līdzi, skatīšanas procesā aktivizējot šis intensīvos eksistenciālos procesus. Lai nu kā es šo skatīšanās pieredzi aprakstītu, par atpūtu es to noteikti nesauktu.
Es tikko pabeidzu skatīties episodi "Baltie ziemassvētki", un tagad es rakstu šo cibas ierakstu, lai pārstrādātu emocijas, kas radās pēc šīs epizodes noskatīšanās. Lai arī šī epizode saturiski bija tik "blīva", ka par to varētu uzrakstīt vairākus desmitus eseju, katru par citu šīs epizodes aspektus, mani visspēcīgāk ietekmēja ainas ar apziņas kopijām (sevis apzināšanās ārpus sava ķermeņa) un laika manipulāciju. Šīs ainas man atsauca atmiņā vienu ļoti nelāgu (uz zināmā mērā ļoti neveiksmīgu, jo tas bija maldīgs, kļūdains) eksperimentu, ko es agrā bērnībā savā nodabā veicu, mēģinot notestēt, kāda varētu būt mirušā pieredze (es par šo pieredzi tepat savā cibā pirms vairākiem gadiem jau esmu rakstījis). Īsi sakot, es aizspiedu ausis, aizvēru acis un koncentrējos uz apziņu, ka šis aklais klusumus, ko tobrīd piedzīvoju, būs mana pieredze pēc manas nāves - bezgalīgi un bez iespējas tik no šī stāvokļa tikt ārā. Pāris mirkļus vēlāk man sāka reibt galva, palikt slikti ap dūšu - es piedzīvoju savu pirmo riktīgi smago panikas lēkmi. Es iepriekš rakstīju, ka šis eksperiments bija neveiksmīgs, jo no šī "eksperimenta" es secināju, ka būt mirušam ir piedzīvot bezgalīgu panikas lēkmi. Šīs paniskās bailes no nāves tad mani mocīja un ierobežoja vismaz divus gadu desmitus līdz beigās ar nervu sabrukumu, milzīgiem pārdzīvojumiem, veco uzskatu sabrukumiem un sava veida "atdzimšanu" es spēju attīstīt citu interpretāciju par nāvi, vienlaikus izsecinot, ka tas "nāves eksperiments, kuru veicu pirms divdesmit gadiem, bija kļūdains un, kas ir pats galvenais, mani secinājumi šī eksperimenta rezultātā bija aplami (Vismaz es ļoti ceru, ka tie patiešām ir aplami un nāve man nebūs bezgalīga atrašanās aklā klusumā panikas stāvoklī). Un šajā epizodē atspoguļotais tik trāpīgi ilustrēja šos manis paša apsvērumus un pārdzīvojumus. Gan tā fiziskā telpa, kura bija tik tukša, ka pat nebija iespējams atšķirt grīdu no sienas un sienu no griestiem. Tad šis laika paradokss un šī objektīvās-vienotās realitātes transformācija uz sadalītu-subjektīvu realitāti (melnā cauruma efekts - pieredzēt laiku dažādi). Bet visvairāk mani ietekmēja atainotais cilvēciskā vienaldzība un cinisms. Iespaids, ka kāda apziņu var pakļaut šāda veida eksistenciālām mocībām bez īpašiem apsvērumiem un ētikas izvērtējumiem un ka šīs epizodes laikā cilvēki vairākkārt tā vienkārši bez vilcināšanās - tāpat vien - izlēma pakļaut cita cilvēka apziņu mocībām mēnešu vai pat gadu garumā, atgādināja man paša pieredzi, izmisīgi mēģinot ar apkārtējiem cilvēkiem komunicēt par savām eksistenciālām domām, pārdzīvojumiem un bailēm, ar ko pats galīgi netiku galā, pretī vai nu nesaņemot neko, vai vēl ļaunāk, saņemot atraidījumu, rājienu par to, ka bāžos virsū ar muļķībām. Ilgus gadus man eksistenciālā pieredze ir bijusi vientuļa, biedējošana, bezspēcīga un izmisuma pilna. Bet tagad es teiktu, ka esmu paveicis vērā ņemamu progresu, jo tagad mana lielākā bēda saistībā ar eksistenciālismu ir kā nav īsti ar ko dalīties tajā. Kas reizēm mēdz radīt diezgan nekomfortablas domas un šaubas, ka, ja reiz neesmu atradis līdzīgi domājošus, tad varbūt patiešām tās visas ir tikai muļķības manā galvā. Bet nē, ir pāris cilvēki ar kuriem tagad es varu par šīm lietām runāt un saņemt reālu reakciju. Un, galu galā, šis pats Black Mirror seriāls ir apstiprinājums tam, ka šāda veida eksistenciāliem lidojumiem mēdz nodoties arī citi cilvēki. Un man vienkārši ir jāturpina meklēt :)
Bet, nu jā, Black Mirror priekš manis nav izklaide.