Šodien nenokā sanāca tīri labs piedzīvojums. Izdomāju iziet ārā pabraukt ar riteni, jo pēdējā laikā tik daudz sanāca skriet, ka gribējās alternatīvu. Nolēmu braukt vienu no ierastajiem maršrutiem pa Brīvības ielu virzienā uz Juglu. Līdz šim tālākais, ko es biju aizbraucis pa Brīvības ielu bija līdz pagriezienam uz Jaunciemu. Tālāk nebiju braucis, jo nezināju, kur veloceliņš tālāk iet un ietves ceļa abās pusēs izbeidzas. Bet šodien, aizbraucis līdz tam pagriezienam uz Jaunciemu, izdomāju paeksperimentēt un paskatīties, cik tālu var aizbraukt gar šoseju. Kādu gabaliņu gar lielo Rīgas zīmi sanāca braukt pa iemītām taciņām, bet tālāk, sev par pārsteigumu, atklāju ietves. Un sākot ar gājēju tiltiņu pār šoseju - veloceliņu (laikam veloceļš no gājēju tiltiņa virzienā uz Rīgu iet pa šosejas otru malu līdz pagriezienam uz Berģiem. Vienkārši es veloceliņa turpinājumu, braucot no Juglas, iepriekš neatradu.)
Tā nu es ar smaidu uz lūpām braucu tālāk un skatījos, kur mani ceļš aizvedīs. Aizminos līdz pagriezienam uz Tallinas šoseju. Bet tālāk nebraucu, jo izvēlējos apstāties pie dzelzceļa sliedēm, kas man no bērnības ir palikušas atmiņā ar īpašām sajūtām, kad ar mašīnu tika braukts pa Tallinas šoseju pāri sliedēm. Kaut kā mani tā vide vienmēr nedaudz fascinēja. Un tagad pēc daudziem gadiem es biju tur klāt. Piebraucu pie pašām sliedēm un skatījos abos virzienos kā taisnās sliedes tālumā izzūd miglā. Tad es pamanīju, ka dzelzceļa luksaforā deg zaļā gaisma, un sapriecājos par iespējamību, ka drīzumā varētu braukt vilciens. Un tad apmēram minūti vēlāk es pamanu, ka uz sliedēm no Rīgas sāk spīdēt liels balts luktris. Un man bija lielie prieki. :D Biju tik sapriecājies, ka, vilcienam esot ļoti tuvu, man ienāca prāta doma, ka varētu roku parādīt skaņas taures žestu (līdzīgi kā ar fūrēm un kugiem). Vilciens pabrauca garām, un es kādu laiku noskatījos tam pakāl, domājot par to, kā krāšņās vilciena krāsas kontrastē ar apkārt esošo miglu un kā ar pakāpeniski vilciens pazūd miglā. Tad es apgriezos un braucu atpakaļ uz mājām, izjūtot gandarījumu par to, ka izvēlējos šodien pabraukt nedaudz tālāk.
Tā nu es ar smaidu uz lūpām braucu tālāk un skatījos, kur mani ceļš aizvedīs. Aizminos līdz pagriezienam uz Tallinas šoseju. Bet tālāk nebraucu, jo izvēlējos apstāties pie dzelzceļa sliedēm, kas man no bērnības ir palikušas atmiņā ar īpašām sajūtām, kad ar mašīnu tika braukts pa Tallinas šoseju pāri sliedēm. Kaut kā mani tā vide vienmēr nedaudz fascinēja. Un tagad pēc daudziem gadiem es biju tur klāt. Piebraucu pie pašām sliedēm un skatījos abos virzienos kā taisnās sliedes tālumā izzūd miglā. Tad es pamanīju, ka dzelzceļa luksaforā deg zaļā gaisma, un sapriecājos par iespējamību, ka drīzumā varētu braukt vilciens. Un tad apmēram minūti vēlāk es pamanu, ka uz sliedēm no Rīgas sāk spīdēt liels balts luktris. Un man bija lielie prieki. :D Biju tik sapriecājies, ka, vilcienam esot ļoti tuvu, man ienāca prāta doma, ka varētu roku parādīt skaņas taures žestu (līdzīgi kā ar fūrēm un kugiem). Vilciens pabrauca garām, un es kādu laiku noskatījos tam pakāl, domājot par to, kā krāšņās vilciena krāsas kontrastē ar apkārt esošo miglu un kā ar pakāpeniski vilciens pazūd miglā. Tad es apgriezos un braucu atpakaļ uz mājām, izjūtot gandarījumu par to, ka izvēlējos šodien pabraukt nedaudz tālāk.