Ideoloģiskā atšķirība starp manu veco (apkārtējo cilvēku) pieeju un manu jauno pieeju (atšķirība, kas tad manā apziņā izpaužas kā barjera - pārliecība par manu nepieņemamību, nevēlamību un pat kaitnieciskumu citu acīs, beigu beigās mani atturot no vēlmes uzrunāt un viedot kontaktus ar citiem cilvēkiem) ir par lietu nozīmi. Agrāk es tiecos pēc ārējās - apkārtējo cilvēku atzītās un ievērotās - nozīmes. Idejas būtība ir meklēt/identificēt lietas pēc to nozīmes/definīcijas. Rezultātā lietu nozīmi es pieņēmu un izvēlējos (brīvprātīgi vai piespiedu kārtā) pēc šīs lietu nozīmes tad vadīties. Turpretī mana jaunā pieeja balstās uz manas vecās izpratnes par lietu nozīmi anulēšanu. Ko es agrāk uzskatīju par lietu nozīmi/būtību kā definīciju vai likumu, tagad es uztveru kā interpretāciju. Kas nozīmē to, ka ne tikai jebkurtu lietu nozīmi mēs paši piešķiram (ka jebkurai lietai pašai no sevis nav iepriekš definēta nozīme), bet attiecīgi varam lietu nozīmes mainīt. Un ņemot vērā to, ka, kopš man ir mainījusies izpratne par lietu nozīmi, man jaunā izpratne dod tik milzīgu atvieglojuma, nepiespiestības un rīcības brīvības sajūtu, jo gūstot iespēju izvēlēties interpretēt lietu/notikumu nozīmi pēc saviem ieskatiem, es varu ievērojami ietekmēt to, kā šīs lietas/notikumi mani ietekmē. Rezultātā mana jaunā pieeja ir ar lielu uzsvaru uz to, kā es izvēlos "operēt" ar lietu nozīmi. Un te izriet manas problēmas ar citiem cilvēkiem (un manu veco izpratni par dzīvi un tās lietu/notikumu nozīmi). Jau kopš bērnības es ļoti daudz esmu ticis strostēts, kritizēts un pat sodīts par nepareizu dzīvošanu. Par dzīves kārtības neievērošanu. Un vienmēr man tika uzsvērts tas, cik lielu kaitējumu un ļaunumu apkārtējiem cilvēkiem es nodaru ar mana nepakļaušanos un lietu kārtības neievērošanu. Cik loti lielāks ir manas nepareizās dzīvošanas nodarītais kaitējums un problēmas citiem cilvēkiem pār maniem pārdzīvojumiem stresiem, bailēm trauksmēm un panikām. Ka man, izvēloties izvairīties no neliela individuālā apgrūtinājuma, es nodaru daudz lielāku kaitējumu un apgrūtinājumu citiem cilvēkiem. Cik ļoti sautīga, egoistiska un netaisnīga ir mana izvēle, man nepakļaujoties un izvēloties neievērot kārtību. Un cik lielu necieņu es izrādu pret pārējiem cilvēkiem, kuri visas savas dzīves ir gājuši caur grūtībām un ir samierinājušies ar tām, jo "tāda ir lietu kārtība".

Būtībā manas pārliecības par manu nepieņemamību saknes ir meklējamas pagātnē piedzīvotajās "kaunināšanas un pārmetumu piedzīvotā šoka" epizodēs. Jo katru reizi, kad mani konfrontēja par manu nepateicību un netaisnīgumu, "paziņojot, cik īstenībā ļoti grūtas un smagas ir bijušas visu apkārtējo dzīves", es iztēlojos šos jauno informāciju. Un jaunie iespaidi no iztēlotā bija, īsi sakot, "šokējoši", rezultējoties pilnas jaudas panikas lēkmēs. Visas dzīves laikā laiku pa laikam, bet regulāri es piedzīvoju šādus, kā es pie vecā terapeita definēju, "skarbos realitātes mirkļus". Un ņemot vērā, ka man uzbruka un biedēja/draudēja par sekām manas piekoptās kārtību pārkāpšanas, tad mana jaunā pieeja, gan pilnībā atsakoties no vecās kaŗtības, gan to, ko man kārtība un lietu nozīme vispār definē, būtībā no nulles priekš sevis izvēloties lietu nozīmi pēc saviem ieskatiem, liekas 1000 reižu lielāks pārkāpums.