95% manas ikdienas būt vienatnē vairāk vai mazāk ir ok. Mani neviens neierobežo vai neapgrūtina. Jūtos brīvs un nepiespiests, pilnībā ļaujoties dzīvošanai pēc saviem ieskatiem, rušinoties un kaldinot plānus un idejas, kā es nākotnē varētu sasniegt savus neskaitāmos sapņus un mērķus. Bet nu tajos atlikušajos 5 procentos gan mēdz būt nedaudz skumji un bēdīgi. Bet vismaz labi, ka šī grūtsirdība samērā ātri pāriet un es atgriežos pie saviem sapņiem un rozā brillēm.
Nav jau tā, ka es nevēlētos kontaktu ar citiem. Man ir diezgan liela vēlme dalīties ar citiem dzīves pieredzē. Vienkārši man ir sajūta (betoncieta pārliecība), ka citiem cilvēkiem mana dzīves pieredze, mana dzīves pieeja nebūs pieņemama. Tik ļoti, ka nepieņemamais kļūtu par kaitniecisku vai pat bīstamu. Un tad cilvēki varētu pieņemt lēmumu mani - apdraudējumu un risku - neitralizēt/likvidēt/iznīcināt.
Daļa no eksistenciālisma un nāves fakta akceptēšanas bija "īpašā statusa" sajūtas zaudēšana. Agrāk man izmisīgi vajadzēja šo jēgpilnuma sajūtu. Šo īpašo misijas sajūtu, kas savā ziņā kalpo par tādu kā aizsargvairogu, jo ļāva man nošķirt sevi (cilvēku) no pārējās pasaules un dzīvās dabas. Jo man, vērojot un domājot par apkārt notiekošo, bija biedējoši domāt, ka visapkārt ir tik daudz lietu, tik daudz dzīvību, bet bez īpašas jēgas vai nozīmes. Vienu mirkli tās ir, un nākamajā vairs nav. Vērojot (un domājot) par to, rodas ļoti nelāga sajūta, ka visa mana eksistence, neskaitāmie iespaidi, asociācijas un kaudze atmiņu vienā mirklī var neatgriezeniski izzust. Un pasaule ar tās iemītniekiem turpinās eksistēt, pat acis nesamirkšķinot. Mani tik ļoti biedējā "nāve uz katra soļa" un "eksistences bezvērtīgums/nesvarīgums" koncepti, ka izmisīgi meklēju šo jēgpilnumu un piederības sajūtu, kas man ļautu justies vairāk kā tikai noteiktā kombinācijai sakārtotai matērijai, kas nolemta bojāejai.
Bet tagad es esmu akceptējis nāves faktu. Es samierinos ar neziņu. Es akceptēju, ka es esmu daļa no pasaules, dzīvības bez īpašas nozīmes, statusa vai jēgas. Es samierinos ar domu par reālu iespējamību, ka katru mirkli varētu nolikt karoti. Rezultātā es zaudēju šo "aizsardzību". Liktenīgais moments var pienākt jebkurā mirklī un no jebkura virziena. Arī no citiem cilvēkiem.
Var jau būt ka manas bailes no cilvēkiem ir pārspīlētas. Bet tā nu ir sanācis ka jau kopš bērnības esmu piedzīvojis daudzas epizodes, kad esmu piedzīvojis trauksmes un panikas lēkmes un apdraudējumu citu cilvēku reakcijas pret mani dēļ. Un ironiskā kārtā lielākos apdraudējumus un bailes es esmu izjutis no tiem "tuvākajiem" cilvēkiem. "Un, ja tik agresīvi, neiecietīgi un draudīgi ir tuvākie cilvēki, tad kā pret mani attieksies sveši cilvēki?..."
Nav jau tā, ka es nevēlētos kontaktu ar citiem. Man ir diezgan liela vēlme dalīties ar citiem dzīves pieredzē. Vienkārši man ir sajūta (betoncieta pārliecība), ka citiem cilvēkiem mana dzīves pieredze, mana dzīves pieeja nebūs pieņemama. Tik ļoti, ka nepieņemamais kļūtu par kaitniecisku vai pat bīstamu. Un tad cilvēki varētu pieņemt lēmumu mani - apdraudējumu un risku - neitralizēt/likvidēt/iznīcināt.
Daļa no eksistenciālisma un nāves fakta akceptēšanas bija "īpašā statusa" sajūtas zaudēšana. Agrāk man izmisīgi vajadzēja šo jēgpilnuma sajūtu. Šo īpašo misijas sajūtu, kas savā ziņā kalpo par tādu kā aizsargvairogu, jo ļāva man nošķirt sevi (cilvēku) no pārējās pasaules un dzīvās dabas. Jo man, vērojot un domājot par apkārt notiekošo, bija biedējoši domāt, ka visapkārt ir tik daudz lietu, tik daudz dzīvību, bet bez īpašas jēgas vai nozīmes. Vienu mirkli tās ir, un nākamajā vairs nav. Vērojot (un domājot) par to, rodas ļoti nelāga sajūta, ka visa mana eksistence, neskaitāmie iespaidi, asociācijas un kaudze atmiņu vienā mirklī var neatgriezeniski izzust. Un pasaule ar tās iemītniekiem turpinās eksistēt, pat acis nesamirkšķinot. Mani tik ļoti biedējā "nāve uz katra soļa" un "eksistences bezvērtīgums/nesvarīgums" koncepti, ka izmisīgi meklēju šo jēgpilnumu un piederības sajūtu, kas man ļautu justies vairāk kā tikai noteiktā kombinācijai sakārtotai matērijai, kas nolemta bojāejai.
Bet tagad es esmu akceptējis nāves faktu. Es samierinos ar neziņu. Es akceptēju, ka es esmu daļa no pasaules, dzīvības bez īpašas nozīmes, statusa vai jēgas. Es samierinos ar domu par reālu iespējamību, ka katru mirkli varētu nolikt karoti. Rezultātā es zaudēju šo "aizsardzību". Liktenīgais moments var pienākt jebkurā mirklī un no jebkura virziena. Arī no citiem cilvēkiem.
Var jau būt ka manas bailes no cilvēkiem ir pārspīlētas. Bet tā nu ir sanācis ka jau kopš bērnības esmu piedzīvojis daudzas epizodes, kad esmu piedzīvojis trauksmes un panikas lēkmes un apdraudējumu citu cilvēku reakcijas pret mani dēļ. Un ironiskā kārtā lielākos apdraudējumus un bailes es esmu izjutis no tiem "tuvākajiem" cilvēkiem. "Un, ja tik agresīvi, neiecietīgi un draudīgi ir tuvākie cilvēki, tad kā pret mani attieksies sveši cilvēki?..."