Noskatoties filmu "Inferno", man radās asociācija par braukšanu pa autobāni: ātrums ir liels, pēc ceļazīmēm var noprast, kur atrodies, bet lielā ātruma, kā arī maģistrāles skaņas izolācijas sienu dēļ apkārtējo vidi ir sarežģīti (gandrīz neiespējami) uztvert. Turpretī braucot pa mazākas nozīmes ceļu ar mazāku ātrumu var daudz vairāk saprast un uztvērt apkārt notiekošo. Turklāt ceļš ved caur interesantām vietām, cauri pilsētam. Ir ko redzēt. Šāda pieredze man raksturo grāmatas lasīšanu. Filmai ir ļoti (pārlieku) augsts temps. Brīžiem bija grūti saprast, kas uz ekrāna notiek, kaut arī grāmatu pirms pusgada biju izlasījis. Varu iedomāties, cik mulsinošs, nesaprotams (un nesaistošs) uz ekrāna notiekošais varētu likties stāsta nezinātājiem. Lietas, kas man grāmatā likās vissaistošākās, filmā nebija atrodamas. Ehh, kā ir, tā ir. Toties sanāca labi izsmieties par ainu, kurā novērošanas kameras ieraksts parāda artefakta (cenšos nenospoilot) nozagšanas momentu. Tā cilvēku reakcija bija vienreizēja. :D
Filmai lieku 15 burkānus no 25 kartupeļiem.