Hmmm
Es neteiktu, ka man bieži sanāktu piedzīvot depresiju. Es pat nezinu, vai tās nomāktības un bezcerīguma sajūtas, kuras retu reizi izjūtu ir identificējamas kā depresīvas. Bet šad un tad man tās uznāk. Un nedaudz veltot šo sajūtu analizēšanai, es teiktu, ka šīs nomāktības (un bezspēcīguma) sajūtas ir rezultāts tiem momentiem, kad es izjūtu visintensīvākās alkas pēc tā, kas man pietrūkst un es jūtos "vis-nespēcīgāks" šīs alsktošās lietas sasniegt. Tie ir momenti, kuros vēlamais kļūst par vitāli nepieciešams. Īpaši "atbruņojoša" sajūta rodas no iztēlotā, kādas problēmas, sarežģījumi un likstas man rastos, ja es tagad mēģinātu tiekties pēc tā, ko es alkstu.
Vēl zīmīgs man liekas apstāklis, ka šo depresīvo sajūtu izjušana atšķiras no aplauzienu piedzīvošanas. Aplauziens rodas momentos, kad konstatēju realitātes neatbilstību manam iepriekš lolotajam prieksštatam. Un rezultātā ir apmulsums, vilšanās. Arī izmisums un neziņa, kā rīkoties tālāk. Un, lai arī depresīvu sajūtu izjušanai mēdz būt līdzīgas izpausmes, ir viens būtisks faktors, kas to atšķir no aplauzieniem. Aplauzieniem ir trieciena efekts, kas "izsit no sliedēm". Atklāsmes par aplauzienu rezultātā efekts ir spējš un acumirklīgs. Un uz noteiktu laiku esmu iestrēdzis, kamēr trieciena radītās sekas norimstas un es pārgrupējos. Turpretī depersīvo sajūtu gadījumā šī "iestrēgšana" notiek iekšēji, bez izteiktas ārējo faktoru ietekmes. Iestrēgšana notiek "pati no sevis". Ja aplauziens asociējās ar triecienveidīgu izsišanu no sliedēm, tad deppresijas gadījumā šī "iestrēgšana" notiek vienmērīgi ar pakāpeniski pieaugošu tendenci. Manis paša iekšējiem mehānismi lēnām samudžinās un saķep, sākotnēji palēlinot manu "jaudu", lidz brīdim, kad apstājas pilnībā un man iestājas identitātes un pašvērtības krīze.
Secinājumi? Es varu tikai brīnīties, cik ļoti es esmu bijis (un līdz noteiktai pakāpei joprojām esmu) atkarīgs no savas tendences idealizēt un savā iztēlē projektēt pēc iespējas pilnīgāku priekšstatu par pasauli. Un nedaudz ironiski sanāk, ka daudzi dzīves laikā piedzīvotie pārdzīvojumi ir sekas šai manai vēlmei atvieglot savu dzīvi un pasargāt sevi. Es mēģināju apgūt dzīvi pirms tās dzīvošanas. Bet man ir jāatzīst, ka es nejūtu vilšanās vai neveiksmes sajūtu. Varbūt mana gadiem ilgā praktizētā tendence pasargāt sevi nav guvusi vēlamo rezultātu, bet es tagad jūtu, ka tas, no kā es savukārt tik ļoti mēģināju sevi pasargāt, nav kas tāds, no kā man būtu iemesls baidīties. Un runājot par dzīves atvieglošanu: šis dzīves apgušanas process ir bijis ļoti apgrūtinošs, un doma, ka es varu atteikties no dzīves "apgūšanas", man liekas ļoti atvieglojoša. :)
Ambient 01: Blissful
Vēl zīmīgs man liekas apstāklis, ka šo depresīvo sajūtu izjušana atšķiras no aplauzienu piedzīvošanas. Aplauziens rodas momentos, kad konstatēju realitātes neatbilstību manam iepriekš lolotajam prieksštatam. Un rezultātā ir apmulsums, vilšanās. Arī izmisums un neziņa, kā rīkoties tālāk. Un, lai arī depresīvu sajūtu izjušanai mēdz būt līdzīgas izpausmes, ir viens būtisks faktors, kas to atšķir no aplauzieniem. Aplauzieniem ir trieciena efekts, kas "izsit no sliedēm". Atklāsmes par aplauzienu rezultātā efekts ir spējš un acumirklīgs. Un uz noteiktu laiku esmu iestrēdzis, kamēr trieciena radītās sekas norimstas un es pārgrupējos. Turpretī depersīvo sajūtu gadījumā šī "iestrēgšana" notiek iekšēji, bez izteiktas ārējo faktoru ietekmes. Iestrēgšana notiek "pati no sevis". Ja aplauziens asociējās ar triecienveidīgu izsišanu no sliedēm, tad deppresijas gadījumā šī "iestrēgšana" notiek vienmērīgi ar pakāpeniski pieaugošu tendenci. Manis paša iekšējiem mehānismi lēnām samudžinās un saķep, sākotnēji palēlinot manu "jaudu", lidz brīdim, kad apstājas pilnībā un man iestājas identitātes un pašvērtības krīze.
Secinājumi? Es varu tikai brīnīties, cik ļoti es esmu bijis (un līdz noteiktai pakāpei joprojām esmu) atkarīgs no savas tendences idealizēt un savā iztēlē projektēt pēc iespējas pilnīgāku priekšstatu par pasauli. Un nedaudz ironiski sanāk, ka daudzi dzīves laikā piedzīvotie pārdzīvojumi ir sekas šai manai vēlmei atvieglot savu dzīvi un pasargāt sevi. Es mēģināju apgūt dzīvi pirms tās dzīvošanas. Bet man ir jāatzīst, ka es nejūtu vilšanās vai neveiksmes sajūtu. Varbūt mana gadiem ilgā praktizētā tendence pasargāt sevi nav guvusi vēlamo rezultātu, bet es tagad jūtu, ka tas, no kā es savukārt tik ļoti mēģināju sevi pasargāt, nav kas tāds, no kā man būtu iemesls baidīties. Un runājot par dzīves atvieglošanu: šis dzīves apgušanas process ir bijis ļoti apgrūtinošs, un doma, ka es varu atteikties no dzīves "apgūšanas", man liekas ļoti atvieglojoša. :)
Ambient 01: Blissful