Ideja, ka es varētu nodrošināties pret bezgalīgi daudziem problemātiskajiem iznākumiem, kādus vien varu iztēloties, ir tas kārdinājums, kādēļ es atkal un atkal ieslīgstu ideālismā (un sevis strostēšanā par savu nepilnīgumu un neskaitāmiem trūkumiem un vainas par manas nespējas sasniegt pilnīgus, drošus - ideālus - iznākumus cēloņu meklēšanā).

Pēc jaunākās The Walking Dead sērijas noskatīšanās jūtos nelāgi :(
Sērijas beigās aina, kurā Riks ierauga to vienu zombiju, radīja noskaņu par vecajiem, labajiem laikiem...