Ļoti dīvaini sanāk, ka kā lielāko stresa avotu es identificēju savu tendenci pārāk pārdomāt (overthink) un pārāk uztraukties (worrying). Un ka atvieglojuma un srdsmiera gūšanai man pietiktu ar "atslābināšanos un neuztraukšanos". Bet tajā pat man ir jāatzīst, ka tieši caur šādu uztraukšanos un sevis mocīšanu es vienmēr centos gūt sirdsmieru un harmoniju. Es izjūtu kārdinājumu un nepieciešamību nodoties šādai stresa raisošai domāšanai ar motivāciju izbeigt stresu. Es izvēlos pakļaut "lielākam" stresam, lai izbeigtu "sākotnējo (pamata)" stresu. Un tas nav risinājums.

P.s. Bet vismaz feini ir tas, ka es esmu atradis iespējams īsto izskaidrojumu savām sāpēm apakšstilbos. Un pēc dažu konkrēti uz šo problēmu vērstu iesildīšanās vingrojumu izpildīšanas, sāpes skriešanas laikā praktiski nejutu.

Pēdējā laikā arvien vairāk nonāku pie atziņas, ka mana pārliecība par manu nepieņemamību citu acīs un manu "norakstāmību" lielā mērā izriet no tā, cik ļoti nepieņemams es liekos pats sev. Konkrēti paša standartiem.